Šobrīd man vairs nav bail braukt projām. Man diezgan daudz vairāk ir bail, ka nevienam es nepietrūkšu. Jā, laikam tomēr viņam (viņiem?) bija taisnība, ka.. Nu jā, šeit vajadzētu sekot nelielam paskaidrojumam, par ko viņam (viņiem?) bijusi taisnība, taču es šo domu nespēju šobrīd noformulēt tā, lai tā tiešām ietvertu tikai to jēgu, kas teiktajā bija ielikta.Nekas nav mainījies. Vēl joprojām ir debešķīgi jauki ripināties lejā pa kalnu, griezties uz riņķi vien, kamēr galva sareibst ļotiļoti, un skraidīt apkārt, ar izstieptām rokām uz sāniem, tēlojot lidmanšīnu. Un ziniet, šādas un jebkādas citas līdz dziļumiem nekaitīgas, nevainīgas un mazdrusciņ bērnišķīgas izdarības vēl joprojām liek patiesu smaidu uz manām lūpām.
Šonakt gulēšu māsas istabā, jo manējā vinila tapetes veido ļoti ciešas un (cerams) ilglaicīgas attiecības ar apmetumu. Un tieši tagad man šķiet, ka ir pienācis laiks doties gulēt. Rītā vēl daudz kas jāpaspēj, daudzi jāmēģina satikt..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru