Kanēļ-buču-lācis Tev!

Ak, Ziemassvētki!

Šogad viss kaut kā ne tā kā parasti. Lejā nav eglītes, kurā deg zilās eglīš-lampiņas un karājas sudrabotās eglīš-mantiņas, nav arī piparkūku, kuras es šobrīd varētu iet un izzagt no bļodas.. Šogad nav īsti tās noskaņas man, bet vismaz dabūju dāvanu, par kuru spēju mīļi paņirgāties.
Es nevarēju izdomāt, ko gribu no māsas un viņas drauga, tāpēc teicu, ka vēlos čības. Tās es arī dabūju. Ar čībām viss daudz maz kārtībā - izskatās normāli, nespiež, ir siltas..tikai, ja tās būtu bikses, tad katrā starā varētu iebāzt divas kājas. Rezultātā pa trepēm iet ir tā jauki - sajūta kā ar slēpēm, jo pēdas forši viņās klejo.
Vispār, es jūtos kā pirmklasīga omīte-kaķu sieva. Es sēžu, skatos Koru karu Ziemassvētku lielkoncertu, un vienīgā dzīvā radība, kas vēl bez manis ir iekšā, ir kaķis. Lai ar to nebūtu gana, man sāp, kad es taisu wtf sejas izteiksmi. Katru reizi, kad es cenšos to darīt (un šodien/šovakar šādi centieni bija daudz), man briesmīgi nejauki sāp galva. Kaut kāda dīvaina slimība - katru dienu kaut kāds cits simptoms parādās jau esoša simptoma vietā.
Tikko atklāju, ka esmu nenormāli blonda. Es jau kādu laiku brīnos, kur palikusi iespēja mainīt fontu, burtu lielumu. Kaut kā neforši arī, ka tad, kad uzliek, piemēram, slīprakstu, parādās kaut kādi span. Kļūdas pēc nospiedu "Sastādīt" un mini nu 3 reizes, kas notika..
Labi, jābeidz būt šodien blondai.
Lai Tev, atšķirībā no manis, būtu Ziemassvētku noskaņa, eglīte un piparkūkas!