Trakas lietas.

Šodien viss kūst skaļi. Es brienu pa kupenu, kur neviens šoziem nav gājis. Tā forši - kājas līdz ceļgalam aukstā, slapjā sniegā. Man vienalga, es gribu to lāsteku dabūt lejā. Lieku soli pēc soļa, lēnām kūņojos uz priekšu pa kupenu. Šūzos ir peļķe, es vairs nejūtu kājas, bet es brienu tālāk.

Vispār es šodien gribēju velt sniegavīrus. Laikam nesanāks, jo, ja es vēlreiz kaut kur bridīšu, man rītā nebūs, ko vilkt uz skolu.
Bet dzīvē vajag trakas lietas..

Pavasaris?

Uhh, šodiena (visa šī nedēļa) bija viennozīmīgi interesanta.

Kopš trešdienas "3-minūšu attiecībām" tiek mētāti visādi jociņi. Piemēram, šodien mēs bijām uz mūsu "pirmo randiņu" - bijām abi vienā pasākumā (man patika, daudz smējos ^^). Damn it, vēl joprojām man šķiet sasodīti dīvaini un neparasti, ka melošu, ja teikšu, ka nekad nekas nav bijis. Mazie jociņi, kā izrādās, var mainīt dzīvi, un mainīt to ļoti daudz.
Vakar biju treniņā. Gandrīz neaizgāju, jo knapi pusceļā atkal sāka sāpēt iekšas. Jau rakstīju īsziņu Leldei, ka tomēr nebūšu, bet satiku Guntu un izdomāju, ka šoreiz jāpacīnās ar sevi. Jāatzīst, nebija ne tik traki, nedz arī tik viegli, kā biju iedomājusies. Jā, mani žēloja, bet pēc tam jutos pastrādājusi..un arī šokolādi vairs tik ļoti negribējās. :smejos:

Šodien pamodos ar sāpošu galvu. Nu ja, tā taču nebūtu es, ja svinamā dienā ar veselību viss būtu kārtībā. Līdz septītajai stundai kaut kā izdzīvoju, nemitīgi čīkstot un spītīgi noraidot jebkuru "Tev Ibumetinu iedot?" vai "Aizej pie māsiņas!" ieteikumu. Pēc tam bija labi, tikai man nepatika tieslietās ieskaite (tb pāru darbs, sačukstoties ar Sabīni).

Nāk pavasaris. Ārā atkal viss kūst, bet drīz pēc tam piesals un tas nebūs jauki. Nu jā, man patīk iet kā pingvīnam, bet es negribu pie tā pierast, tāpēc turos pie principa "jo retāk, jo labāk".

Atļausiet man pačīkstēt?

Šodien es esmu vīlusies gan laikapstākļos, gan cilvēkos, arī sevī, protams.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.

Tā, lūk.

Šodien uzdevu ikdienišķu jautājumu saviem vecākiem
"Par ko man kļūt tā, lai jums nav kauns?"
un saņēmu atbildi, kas, lai arī cik primitīva, ir mazlietiņ neiespējamā misija:
"Par labu cilvēku."

Memorīz

Man ļoti patīk atcerēties bērnudārzu, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un kautrības varēju runāties ar savu gultas biedru par šo, to un neko. Kopīgā izģērbšanās līdz apakšveļai un mudīgā lēkšana gultās, kas, izvilktas no skapja, stāv viena otrai galā, nenoklustošā murdoņa, līdz attopies, ka esi aizmigusi. Pēc diendusas vienmēr bija launags. Nez kāpēc deguns sajūt mannā putras smaržu..

Atceros mūsu spēļu mājiņu bērnudārza pagalmā. Kā mēs tur visi skrējām un ķērām labākās mantiņas, kā spēlējām klusos telefonus..Uhh. Atceros arī ziemu, kad ārā iešana bija kaut kas ūber-īpašs. Tad mēs cēlām sniegavīrus un spēlējām hokeju.
Atceros, kā tas pats gultas biedrs vēlāk atzinās mīlestībā man un manai māsai. Tad tas nelikās ne dīvaini, ne baigi īpaši.

Strīdi bija galīgi muļķīgi. Vienu dienu mums lika sūtīt vēstules, tikām sadalīti grupās un mana labākā draudzene bija citā grupā, tāpēc es uzreiz pieņēmu, ka viņa sūtīs vēstulīti tieši man. Tikai tāpēc, ka viņa tā neizdarīja, es uz viņu briesmīgi apvainojos. Taču nākamajā dienā (ja ne pat pēc diendusas vai kādas ēdienreizes) mēs jau atkal staigājām visur kopā divatā, jautri čalojām un spēlējāmies kopā ar lellēm.
Tajā vecumā viss bija vienalga, mēs dzīvojām mirklim, nevis dienai, mēs dzīvojām paši sev. Tagad atceroties tas viss šķiet tik dīvaini! Tik daudz kas ir mainījies: uzskati, uzvedība.. Jāatzīst, ka dažas lietas nav mainījušās: strīdi vēl aizvien ir debešķīgi muļķīgi un es neesmu kļuvusi diži mazāk naiva.

Progresējam regresā.

Mazais brālēns atbraucis ciemos. Pasēžam pie galda, ēdam visādus garšīgus labumus. Tiek nonests dators, kas vienā mirklī kļūst par vakara naglu. Nekā diži kaitīga nav, ja vien viņš jau nebūtu gandrīz (baidos teikt, ka ir) atkarīgs no World of Warcraft. :norūpējies smaidiņš: Mjā, mūsdienu jaunatne tiešām regradējas. Pati sevi esmu pieķērusi pie netēlotas šoka izteiksmes sejā un neticīga jautājuma "Ja?", kad kāds no nesen iepazītiem cilvēkiem lepni paziņo, ka lasa grāmatas. Skumji, skumji, pašai par sevi kauns, bet..vai tad nepamatoti šāda reakcija? Mūsdienās tik daudzi runā par regresu. Kaut kā aizmirstam par to, ka tomēr viss progresē. Un progresē ātri. Pareizā virzienā vai nepareizā, es nudien nezinu un neņemos spriest.
Ārā putina jau visu dienu. Sāk nedaudz apnikt šis konstantais baltums, man sāk gribēties krāsas. Vismaz dodiet man vienu saulainu ziemas dienu, kad balts ir sniegs un gaišzilas ir debesis! Bezjēdzīgie nomoda sapņi nu jau saistās ar pavasari, ar vasaru. Manas vēlmes un plāni būtībā tiek pakārtoti vēlamajai vasarai. Šo vasaru es negribu sabojāt. Šo vasaru es izbaudīšu. Vismaz es tā ceru.

No rīta pamodos ar "no šodienas es vairs ne..", bet jau esmu pārkāpusi savu solījumu sev.

Sierīgi.

Māsa uztaisīja sierīgus makaronus. Galvā man ir sierīgas domas, Viņš ir sierīgs, tehnika sierojas. Šodien viss ir tā sierīgi.

No rīta sniga vienkārši spēcīgi, likās, ka kāds kupenas gāztu virsū. Caur sietiņu gan, jo nesniga jau pa čupām (kaut gan pārslas bija lielas..un daaaaaaudz!). Taču beidzot vismaz ar mierīgu sirdi var ZēPēDē ielikt plauktā un atstāt to putekļu sabiedrībā uz gandrīz vai veselu gadu. Tagad tas ir tik ofišal, cik ofišal vispār var būt. Prieks un laime, kur Tu rodies!
Tehnika mani galīgi nemīl. Ne šodien, ne citas dienas. Mana prezentācija sāka iet otrreiz (bet no situācijas es izkļuvu diezgan aši un bez īpašiem starpgadījumiem), dators filmu atteicās rādīt tieši tad, kad tā sāka kļūt interesanta (galvenajiem varoņiem pakaļ nesās ļaunie un es šo sasodīti jauko skatu ar driftojošām mašīnām neredzēšu vismaz līdz rītdienai, nolādēts!)..Bez tam youtube.com mani sāk palēnām vienkārši ignorēt, tāpēc es saņēmu trīs tukšas vēstules, no kurām vienā bija lūgums man "pastīties vērīgi" uz tukšumu.

Jā, atkal par to pašu.

Taureņi vēdērā ir diezgan ļauna padarīšana.
Kopš decembra vidus es dzīvoju ar apziņu, ka taureņu man vairs nav. Kādu laiku tas mani nomāca, bet tad es samierinājos un izbaudīju tukšumu vēderā.
Bet, protams, tagad viņi ir izdomājuši atgriezties. Tieši tad, kad mans saprāts uzliek stingru un noteiktu nē. Nejauki, ak, ļoti nejauki!
Lai nu kā, man patīk mana tagadējā reakcija: fiziski vēderā kaut kas pazūd, kaut kas sagriežas, taču garastāvoklis paliek tikpat pūkains un jauks kā iepriekš.

Murr-ņau

Mēs tā patiešām visu, kas dots, novērtējam tikai tad, kad tas jau atņemts.

Mīļie lācīši, kas dāvināti bērnu dienās, drīz vien tiek iegrūsti kādā kaktā un atstāti divvientulībā ar aizmirstību. Pat vislabākās, visjaukākās, visneatkārtojamākās lietas kādreiz pārklājas ar pieradumu, un mēs tās vairs neredzam tajā īpašajā starojumā, kādā tās redzējām sākumā. Daļu savas dzīves mēs ilogjamies pēc kaut kā, kas mums nekad nav bijis vai nu jau ir atņemts. Otru daļu dzīves pavadam, pierodot pie tā, kas ir, un pie tā, ka kaut kā vairs nav. Tāpēc jau mēs nespējam baudīt dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Tajā ziņā zivīm ar savu īso atmiņu ir nežēlīgi forša dzīve. Viņas pilnīgi visu katru reizi izdzīvo no jauna. Kaut gan tieši tajā ūdenszāļu pudurī tā ir bijusi neskaitāmas reizes, tas viņai ir kas īpašs, kaut kas pilnīgi nezināms un jauns. Tās mīļās un jaukās lietas nevajadzētu uztvert par pašsaprotamām, bet gan katru reizi uzlūkot tās ar tikpat īpašu skatienu, kā pirmajā reizē. Vai arī vismaz atcerēties, cik nejauki bija tad, kad šo lietu nebija, un saprast, cik ļoti daudz tie mazie dzīves prieciņi mums nozīmē.
Pēdējo dienu laikā es domāju par tik daudz ko, bet reizē tā īsti ne par ko. Par dzīvi, par to, kāpēc tieši es esmu tieši šeit un daru tieši to, ko daru..Reizēm gribas pašai sevi apklusināt, bet vienmēr no tāliem prāta stūriem izlaužas mazs-mazītiņš, nevainīgs vārdiņš, kas visu klusumu sagrauj.

Dusmu terapija.

Man nepatīk dusmoties. Nu galīgi nepatīk, es vienkārši dusmojoties jūtos pārāk draņķīga kā personība. Bet nu reizēm gadās, un, kad gadās, es cenšos to dusmošanos pārvarēt pēc iespējas ātrāk - maitā garastāvokli, saproties.

Šonedēļ man dusmošanās ir uznākusi biežāk kā parasti. Otrdien no skolas mājās atnācu īsti nekāda, uzliku austiņas un savu dusmu enerģiju novirzīju uz ko lietderīgu: sniega šķūrēšanu. Iesaku pamēģināt visiem, kam uznākusi lielā dusma un ir apnicis bezmērķīgi sviest spilvenu/dauzīt galvu pret sienu. Iepatikās tā padarīšana, bet tagad, kad es ar lielāko prieku dotos ārā šķūrēt sasnigušo sniegu, tas vairs nesnieg. Dabas māte atkal izrāda savu neizmērojamo laipnību pret mani. Bet ko es darīšu pēc tām nedaudzajām nedēļām, kad sniega vairs nebūs?

Atbildi uz šo jautājumu, pašai īsti to neapzinoties, es uzzināju ceturtdien, kad es sajuku prātā. Visi tuvumā esošie celiņi bija notīrīti tiktāl, ka man nebija nekādu iespēju izlādēties, šķūrējot sniegu. Klusībā pie sevis veltīju pāris nejaukus vārdus visiem, kas izšķūrējuši sniegu, kuru es gribēju šķūrēt, paķēru sporta tērpa maisiņu, ūdens pudeli, austiņas un sasodīti lēnā gaitā vilkos uz angāru. Treniņā izskrējos tā, ka pēc tam nebija tik daudz enerģijas, lai justos draņķīgi. Kādā treniņā? Ja man pirms pāris mēnešiem (gadiem) pateiktu, ka es kādreiz iešu vieglatlētikā, es paskatītos uz runātāju kā pēdējo idiotu un izplūstu smieklos, sak' Es un vieglatlētika? Nekad!. Bet nu jā, tagad es, domājams, diezgan regulāri apmeklēšu vieglatlētikas treniņus, kuros izskriešos pēc sirds patikas un vēl bišķiņ.

Fcuk

Sēžu un domāju. Nav labi, galīgi nav labi. Ir tik nelabi, ka pat raudāt liekas nejēdzīgi.
I think I am losing everything I've ever had.
Ziniet, ir ļoti skumji, ja tuvākais izrādās vistālākais.