Tējas krūzes un vīrieši

Tā, lūk, mazais. Ja tomēr Tev uznāk patiešām nepārvarama vēlme kādu mīlēt, vari tikpat labi mīlēt siltas tējas krūzi, tulpes ziedu vai gurķi. Tajos gan, es pieļauju, ir mazlietiņ vairāk ūdens. It's just more water of them to love, hehe.
Pēdējā laikā es neko nedaru, tāpēc arī laikam neko nerakstu. Taču pat vienkārši esot, es šausmīīīgi nogurstu. Un izgulēties arī nemāku. Protu vienīgi bezmērķīgi un nebeidzami izniekot laiku, atlikt izdarāmus darbus, turpinot pievienot arvien jaunus savam nepastāvošajam to do sarakstam. Nu jā, bet tāda nu es esmu.
Man šķiet, ka es sākšu ilgoties pēc tējas krūzes.. vai gurķa. Vēl nevaru izlemt.

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Viedoklis

Vakardien bija visnotaļ interesanta literatūras stunda, kurā runājām par skaisto un, lai nevajadzētu teikt "neglīto", skaistā pretstatu. Mēs veidojām sarunu: kāds uzdod jautājumu, cits atbild.

Es sēdēju pirmajā solā, klausījos, kā tiek runāts par tukšiem un pilniem cilvēkiem (nu nē, ne jau neēdušiem un paēdušiem, bet garīgi iztukšotiem vai piepildītiem!), un aizdomājos.

Tukšs, pustukšs - šie vārdi atgādina veldzējošas limonādes bundžu vasaras tveicē. Vai pilnu cilvēku kāds var izdzert tāpat kā limonādes bundžu un padarīt pustukšu vai pat tukšu? Nudien nezinu un praksē pārbaudīt tiešām nevēlos - negribu, lai mani izdzer, un negribētu kādu izdzert. (Kārtējo reizi visa doma labāk izklausās galvā.)

Šodien ārā atkal ir pavasaris, bet es ar bažām skatos, kā pasauli pārņem peļķes un lietus. Lai cik silta kļūtu pasaule, man sals, jo ar dabas siltumu vien neglābjamas romantiķes dvēselei nepietiek.

Divi.

Vai esi pamanījis/pamanījusi, ka visādām jaukām lietām vajag (vismaz) divus cilvēkus?

• sarunas noteikti labāk raisās, ja Tu neesi viens (kaut gan pašam ar sevi arī reizēm vajag izrunāties tā no sirds);
• apskaut sevi būtu tīri neiespējami un citu cilvēku siltums ir vienkārši navvārdu;
• esmu svētā pārliecībā, ka daudzdaudz foršāk, labāk, jaukāk, mīļāk ir tad, ja ne tikai Tu mīli;
• ļoti parocīgs un noderīgs ir kāda cita cilvēka roku pāris, ja Tev, ziemas pastaigas laikā, sāk salt rokas (protams, ja šis kāds saprot nevainīgus mājienus "man salst rociņas :puppy eyes:");
• ir ļoti jauki sev nopirkt kādu skaistu puķīti, bet (atkal mana svētā pārliecība :smiekliņš:) ir jaukāk skaistas puķītes saņemt no citiem cilvēkiem gan svētkos, gan tāpat vien;
• ir neskaitāmas reizes labāk, ja tad, kad Tev ir skumīgi, Tev ir kāds, kas dod padomu, mierina, atvēl savu plecu vai arī vienkārši ir blakus, ja Tev to vajag;
• ir patīkami apzināties, ka Tu vairs neeksistē viens - ka ir kāds, kas eksistē līdz ar Tevi un iet pa dzīves ceļu Tev blakus;
• 'Because it takes two to whisper quietly'

Progresējam regresā.

Mazais brālēns atbraucis ciemos. Pasēžam pie galda, ēdam visādus garšīgus labumus. Tiek nonests dators, kas vienā mirklī kļūst par vakara naglu. Nekā diži kaitīga nav, ja vien viņš jau nebūtu gandrīz (baidos teikt, ka ir) atkarīgs no World of Warcraft. :norūpējies smaidiņš: Mjā, mūsdienu jaunatne tiešām regradējas. Pati sevi esmu pieķērusi pie netēlotas šoka izteiksmes sejā un neticīga jautājuma "Ja?", kad kāds no nesen iepazītiem cilvēkiem lepni paziņo, ka lasa grāmatas. Skumji, skumji, pašai par sevi kauns, bet..vai tad nepamatoti šāda reakcija? Mūsdienās tik daudzi runā par regresu. Kaut kā aizmirstam par to, ka tomēr viss progresē. Un progresē ātri. Pareizā virzienā vai nepareizā, es nudien nezinu un neņemos spriest.
Ārā putina jau visu dienu. Sāk nedaudz apnikt šis konstantais baltums, man sāk gribēties krāsas. Vismaz dodiet man vienu saulainu ziemas dienu, kad balts ir sniegs un gaišzilas ir debesis! Bezjēdzīgie nomoda sapņi nu jau saistās ar pavasari, ar vasaru. Manas vēlmes un plāni būtībā tiek pakārtoti vēlamajai vasarai. Šo vasaru es negribu sabojāt. Šo vasaru es izbaudīšu. Vismaz es tā ceru.

No rīta pamodos ar "no šodienas es vairs ne..", bet jau esmu pārkāpusi savu solījumu sev.

Murr-ņau

Mēs tā patiešām visu, kas dots, novērtējam tikai tad, kad tas jau atņemts.

Mīļie lācīši, kas dāvināti bērnu dienās, drīz vien tiek iegrūsti kādā kaktā un atstāti divvientulībā ar aizmirstību. Pat vislabākās, visjaukākās, visneatkārtojamākās lietas kādreiz pārklājas ar pieradumu, un mēs tās vairs neredzam tajā īpašajā starojumā, kādā tās redzējām sākumā. Daļu savas dzīves mēs ilogjamies pēc kaut kā, kas mums nekad nav bijis vai nu jau ir atņemts. Otru daļu dzīves pavadam, pierodot pie tā, kas ir, un pie tā, ka kaut kā vairs nav. Tāpēc jau mēs nespējam baudīt dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Tajā ziņā zivīm ar savu īso atmiņu ir nežēlīgi forša dzīve. Viņas pilnīgi visu katru reizi izdzīvo no jauna. Kaut gan tieši tajā ūdenszāļu pudurī tā ir bijusi neskaitāmas reizes, tas viņai ir kas īpašs, kaut kas pilnīgi nezināms un jauns. Tās mīļās un jaukās lietas nevajadzētu uztvert par pašsaprotamām, bet gan katru reizi uzlūkot tās ar tikpat īpašu skatienu, kā pirmajā reizē. Vai arī vismaz atcerēties, cik nejauki bija tad, kad šo lietu nebija, un saprast, cik ļoti daudz tie mazie dzīves prieciņi mums nozīmē.
Pēdējo dienu laikā es domāju par tik daudz ko, bet reizē tā īsti ne par ko. Par dzīvi, par to, kāpēc tieši es esmu tieši šeit un daru tieši to, ko daru..Reizēm gribas pašai sevi apklusināt, bet vienmēr no tāliem prāta stūriem izlaužas mazs-mazītiņš, nevainīgs vārdiņš, kas visu klusumu sagrauj.

Mīlestība ir egoisms divatā.

Šodien ir sestdiena. Salīdzinoši daudz jau izdarīts, bet tik daudz kas vēl jāizdara. Es sēžu šeit un slinkoju. Nu negribu rakstīt to ZPD, pagaidīs vēl kādu stundiņu (slinkums ir vēlme strādāt - tikai vēlāk).

Man te jau sāka apnikt, kad uzdūros tekstam, kura dēļ es nedaudz aizdomājos un izlēmu uzrakstīt ko jaunu savā sen aizmirstajā blogā:

Mīlestība ir egoisms divatā.

Vai tiešām tā ir? Es nezinu, kas ir mīlestība, es nezinu, kāda tā ir. Cilvēkiem patīk domāt, ka pasaulē ir kāds, kas radīts tieši viņam/viņai. Tas taču izklausās tik vilinoši. Esat jūs divatā, ir pasaule, bet tā jūs vairs neinteresē, jo ir tas otrs pāris acu, ausu, roku, ir otra sirds, ir otra puse no Tevis, kuras dēļ Tu esi (vairāk vai mazāk) gatavs/gatava uz jebko. Mīlestība, manuprāt, balstās uz kompromisiem. Mēs esam gatavi ziedot kaut ko no sevis, lai tikai savu mīļoto varētu paturēt vēl ilgāk, iespējams, pat uz visu mūžu.

Bet kā atšķirt mīlestību no vienkāršas aizraušanās?

Galvā ir tik daudz domu, bet es nemāku viņas pierakstīt citiem saprotamā veidā.

Nolaupi mani.

Pretstati, kuri tomēr pasaulē ir nepieciešami.

Kāds jauks cilvēks uzrakstīja iedvesmojošu rakstu, kura dēļ es beidzot esmu saņēmusies radīt kaut ko lasāmu.
Šī uzzīmēt-neuzzīmēt tēma man liek domāt par citādiem pretstatiem, piemēram, tēlot-netēlot. Vai nebūtu jauki, ja kādas lietas vienkārši nevarētu notēlot? Iedomājies, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nespētu tēlot, ka mīl mazāk vai vairāk, nekā tas īstenībā ir. Labi, jā, reizēm tā būtu katastrofa, taču vairumā gadījumu sirdis paliktu nelauztas. Tāpat ar draudzību, naidu, patiku, nepatiku un daudz daudz ko citu! Vēl es domāju par to, cik jauki būtu, ja varētu ieslēgt-izslēgt ne tikai elektriskās preces, bet arī jūtas. To pašu mīlestību. Cik daudz asaru ietaupītu meitenes, vienkārši izslēdzot savas simpātijas pret puisi! Tad tiešām starp cilvēkiem būtu šie klikšķi, par kuriem runā filmās..
Taču zaudējot tās visas ciešanas, tās visas sāpes mēs nekad nemācītos no savam kļūdām, mēs par tām nedomātu. Tās vienkārši tiktu aizmirstas un pieļautas no jauna. Šie emociju slēdži arī varētu salūzt vai nolietoties..Iedomājies, kā būtu, ja Tu beidzot satiec tādu puisi (meiteni), kādu esi meklējusi (meklējis), un pēkšņi Tu vairs nespēj ieslēgt jūtas pret viņu. Tas taču būtu šausmīgi vai ne? Bieži vien tiek atkārtots, ka viss esot uz labu. Tātad arī meliem, liekulībai un ciešanām ir jābūt pasaulē. Atklāti sakot, bez tiem taču būtu garlaicīgi.. Ja nevarētu neko tēlot, nebūtu to satraucošo vēstuļu iekš draugiem.lv vai skype ziņu, nebūtu sms vai to atklāto sarunu, kuru laikā Tu varētu izdibināt, ko par Tevi domā Tavs iecerētais (iecerētā). Bez šīm šaubām mīlestība vairs neliktos tik skaista, kur nu vēl, ja to varētu ieslēgt un izslēgt.
Beidzot es pati sevi pārliecināju, ka šis viss ir nepieciešams. Vai man izdevās pārliecināt arī Tevi?

Pārāk daudz neatbildēšanas.

Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.

Šodien pasaule nav mana draudzene.

Es nezinu, kāpēc, bet man kaut kā šodien galīgi neiet. Pirmkārt, manas eksistences Saule pārāk bieži un pārāk ilgi demonstratīvi uzrādās ar sarkanu zvaigznīti pirms vārda, taču atbildes vēstuli es tā arī nesaņemu nevienā no šiem mokošajiem mirkļiem. Pati ar visiem sev piederošajiem spēkiem turos pretī kārdinājumam uzrakstīt vēl kādu muļķīgu, ātru vēstulīti, lai atgādinātu par savu eksistenci. Attur doma par to, ka Saules prātā es varētu iegūt tās mazās, kaitinošās meitenītes tēlu, no kura ļoti cenšos atkauties pati savā galvā (ņemot vērā šo stulbo..nu jā, jūs jau zinat). No šodienas es sev apsolījos netraucēt cilvēkus (vismaz ne tik bieži kā tagad) bez kārtīga iemesla to darīt. Otrkārt, šodien mani ienīst jebkura veida watch-movie-online-for-free saiti, jo nevienā, NEVIENĀ nav tas, ko es gribu (beigās, savā galvā jau plānojot slepkavību, atcerējos par youtube.com jaukumu). Savas vēlmes es mainīju vairākas reizes, cenšoties uzrakt kaut vienu normālu iespēju filmu baudīt, nevis tikai dzirdēt dialogus, skatoties uz pārāk milzīgiem pikseļiem, kas tēlu sejas "nedaudz" izkropļo. Un, protams, tad, kad es biju atradusi turpinājumu kārotajai filmai, man vajadzēja doties apsveikt vecmāmiņu vārda dienā. Treškārt, es dabūju parakāties pa dedzināmo materiālu, meklējot kredīta papildināšanas čekus. Nezinu, cik reizes es jau paspēju ievadīt abu divu kodus, neviens no tiem nav nostrādājis, un tagad tā dāmīte vienkārši ignorē manus centienus, sākot skaitīt nožēlojamo bilanci. Sasodīts.
Taču ir arī kāds pluss. Man liekas, ka es ievirzos jaunā jūsmošanas stadijā. No Lietus es kļūstu par sārtu kļavas lapu, kas uz trotuāra mierīgi guļ, gaidot, kad Viņš tieši mani, nevis kādu citu kļavas lapu pacels, lai ievietotu savā herbārijā.
Man ir vēl nedaudz slapji mati un lielas cerības par rītdienu. Man vajag uzņemt iedvesmu, cilvēku siltumu un nopirkt vīraku.

Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.