Murr-ņau

Mēs tā patiešām visu, kas dots, novērtējam tikai tad, kad tas jau atņemts.

Mīļie lācīši, kas dāvināti bērnu dienās, drīz vien tiek iegrūsti kādā kaktā un atstāti divvientulībā ar aizmirstību. Pat vislabākās, visjaukākās, visneatkārtojamākās lietas kādreiz pārklājas ar pieradumu, un mēs tās vairs neredzam tajā īpašajā starojumā, kādā tās redzējām sākumā. Daļu savas dzīves mēs ilogjamies pēc kaut kā, kas mums nekad nav bijis vai nu jau ir atņemts. Otru daļu dzīves pavadam, pierodot pie tā, kas ir, un pie tā, ka kaut kā vairs nav. Tāpēc jau mēs nespējam baudīt dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Tajā ziņā zivīm ar savu īso atmiņu ir nežēlīgi forša dzīve. Viņas pilnīgi visu katru reizi izdzīvo no jauna. Kaut gan tieši tajā ūdenszāļu pudurī tā ir bijusi neskaitāmas reizes, tas viņai ir kas īpašs, kaut kas pilnīgi nezināms un jauns. Tās mīļās un jaukās lietas nevajadzētu uztvert par pašsaprotamām, bet gan katru reizi uzlūkot tās ar tikpat īpašu skatienu, kā pirmajā reizē. Vai arī vismaz atcerēties, cik nejauki bija tad, kad šo lietu nebija, un saprast, cik ļoti daudz tie mazie dzīves prieciņi mums nozīmē.
Pēdējo dienu laikā es domāju par tik daudz ko, bet reizē tā īsti ne par ko. Par dzīvi, par to, kāpēc tieši es esmu tieši šeit un daru tieši to, ko daru..Reizēm gribas pašai sevi apklusināt, bet vienmēr no tāliem prāta stūriem izlaužas mazs-mazītiņš, nevainīgs vārdiņš, kas visu klusumu sagrauj.