Čau, pūkainīt!

Man ir vismīļākais kaķītis pasaulē. :]

Kad šorīt pamodos, man bija milzīgs slinkums celties augšā no gultas un plīša lācītim arī vēl gribējās manu kompāniju, tāpēc es vienkārši ar aizvērtām acīm gulēju, silti ierakusies segās, un austiņās klausījos visnotaļ pozitīvu mūziku. Šādi biju nogulējusi apmēram pusstundu, kad mazais brīnums ieleca manā gultā un steidzīgi, steidzīgi piegrūda savu silto, mīksto galviņu pie mana aukstā deguna, izdvešot savu vairāk kā piemīlīgo "murr"-veidīgo skaņu. ^^ Vairāk šādu, mazliet mīļu momentu vajadzētu dzīvē visiem-visiem Jums un mums! :]
Iespējams tieši šāda dienas iesākuma dēļ, man ir uznācis nekaunīgi mīlīgs lācīš-noskaņojums. Jūs visi esat pūkainīši (ar vienu izņēmumu, kurš ir Nellija) un es jūs visus gribētu nohagot līdz mīlīgam pagurumam! :] Varbūt tā vienkārši ir pret reakcija ļoti neforšai ignorēšanai un tizlai atbildēšanai, bet man vienalga. Kaut tikai šis pūkaini mīlīgais garastāvoklis ar mani paliktu vēl kādu laiciņu. ^^ Viss ir tik, tik..

AWW ^^

Šobrīd kaut kur pasaulē (un Liepājā) dzimst daudz, daudz aww, un es ļoti ļoti ceru, ka šis ieraksts kaut vienā vietā lika Tev, pūkainīt, pasmaidīt. :]

Kanēļ-buču-lācis Tev!

Ak, Ziemassvētki!

Šogad viss kaut kā ne tā kā parasti. Lejā nav eglītes, kurā deg zilās eglīš-lampiņas un karājas sudrabotās eglīš-mantiņas, nav arī piparkūku, kuras es šobrīd varētu iet un izzagt no bļodas.. Šogad nav īsti tās noskaņas man, bet vismaz dabūju dāvanu, par kuru spēju mīļi paņirgāties.
Es nevarēju izdomāt, ko gribu no māsas un viņas drauga, tāpēc teicu, ka vēlos čības. Tās es arī dabūju. Ar čībām viss daudz maz kārtībā - izskatās normāli, nespiež, ir siltas..tikai, ja tās būtu bikses, tad katrā starā varētu iebāzt divas kājas. Rezultātā pa trepēm iet ir tā jauki - sajūta kā ar slēpēm, jo pēdas forši viņās klejo.
Vispār, es jūtos kā pirmklasīga omīte-kaķu sieva. Es sēžu, skatos Koru karu Ziemassvētku lielkoncertu, un vienīgā dzīvā radība, kas vēl bez manis ir iekšā, ir kaķis. Lai ar to nebūtu gana, man sāp, kad es taisu wtf sejas izteiksmi. Katru reizi, kad es cenšos to darīt (un šodien/šovakar šādi centieni bija daudz), man briesmīgi nejauki sāp galva. Kaut kāda dīvaina slimība - katru dienu kaut kāds cits simptoms parādās jau esoša simptoma vietā.
Tikko atklāju, ka esmu nenormāli blonda. Es jau kādu laiku brīnos, kur palikusi iespēja mainīt fontu, burtu lielumu. Kaut kā neforši arī, ka tad, kad uzliek, piemēram, slīprakstu, parādās kaut kādi span. Kļūdas pēc nospiedu "Sastādīt" un mini nu 3 reizes, kas notika..
Labi, jābeidz būt šodien blondai.
Lai Tev, atšķirībā no manis, būtu Ziemassvētku noskaņa, eglīte un piparkūkas!

Priecīgi Ziemassvētki klāt?

Es nezinu, kas tas ir, iedvesmas trūkums, gribasspēka vājums vai vienkāršs slinkums, bet es nespēju normāli uzrakstīt to, kas notiek manā galvā.

Sēžu un skatos jau nezin kuro lapu ar plīša lācīšu attēliem. Nevaru no viņiem atrauties. :]
Nedaudz tizls noskaņojums. Kāds cilvēks pēdējā laikā sācis krist uz nerviem vairāk kā parasti..un daudz, daudz smagāk piedevām. Laikam nespēju izsekot viņa garastāvokļa un viedokļa maiņām. Bez tam, ir brīvlaiks, bet es jau esmu slima. Mana imunitāte ir graujoši precīza.
Sniegs sniegaini snieg un no grāvja, kas atrodas manā "nolādētajā" rajonā, ugunsdzēsēji izvelk autobusu.

P.S. Priecīgus Ziemassvētkus! ^^

How close is close enough?

Tu stulba esi?
- O jā.

Atgādinājums plkst. 16:30

Kulturoloģija. Piektās stundas laikā vienmēr uz pulksteni skatos biežāk kā citu stundu laikā. Pāris soļu ātri noklaudz pa gaiteni, dzirdu, kā citā stāvā, citā gaitenī aizjoņo bērnu bariņš. Šis pusdienu starpbrīdis būs citādāks nekā pārējie, jo arī es, meitene, kas reti pusdieno ēdnīcā, došos uz matu tīkliņu un ēdiena smaržu valstību. Noskan zvans, es pieceļos, nesteidzīgi ielieku grāmatas somā un dodos ārā no klases. Gaitenī savā varā mani paņem citu izsalkušo skolēnu plūsma. Šoreiz es tai nepretojos un, pašai nemanot, drīz jau eju caur ēdnīcas šaurajām durvīm. Kaut gan rinda šodien pietiekoši gara, mans klasesbiedrs jau pamanījies nonākt līdz rindas sākumgalam un šobrīd stāv pie staba, kas atrodas netālu no ēdienu dāļājošajām, skarbajām ēdnīcas sievietēm. Pēkšņi telpā nodziest visas gaismas
(autora piezīme - ārā ir tumšs), izņemot kādu prožektoru, kurš tagad apspīd meiteni, kas lēnām tuvojas manam klasesbiedram. Viņa izskatās pēc tipiska zēnu iekāres objekta: gari, melni zābaki ar augstu papēdi, uzkrītošas tīkliņzeķubikses, īsi, apspīlēti džinsa svārciņi, pieguļošs topiņš ar izgriezumu, kas izceļ viņas lielās krūtis. Garie mati ar vieglu rokas kustību tiek atmesti no sejas, kuras izskats uzlabots ar nelielu daudzumu kosmētikas. Viņa turpina doties uz priekšu, ar iekāres pilnu skatienu skatoties uz manu klasesbiedru. Visa ēdnīca ir šokā - dzirdama pārsteigta meiteņu murdoņa, visi puiši, kas atrodas telpā, vairs nespēj pilnīgi funkcionēt - visu uzmanība ir pievērsta meitenei zem prožektora gaismas un manam klasesbiedram. Viņa vēl joprojām tuvojas viņam, un es, nespēdama noticēt savām acīm, tās aizveru. Acis atkal atverot, gaismas ēdnīcā ir atgriezušās, meitenes vietā uz mana klasesbiedra pusi defilē viena no skolotājām ar izcili izplūdušu figūru, lai vēl pirms skolēniem tiktu pie savas ēdiena porcijas. Es pārdomāju, un dodos ārā no ēdnīcas ar kurkstošu vēderu, iekostu ābolu un milzīgu apmulsumu.

Life's a run.

Hellou, m'friend!

Es tikai vēlējos paziņot, ka man ir arī otrs blogs. Kāpēc man viņš ir, kas viņā ir un citas detaļas pašā blogā.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Rīgas valdzinājums?

Tramvaja biļete nu jau maksā Ls 0.60, ja Tu to pērc pie niknas vadītājas. Man šodien kaut kāds vienveidīgais ceļojums uz Rīgu izdevās: biļeti turp un arī atpakaļ ar tramvaju pirku pie vienas un tās pašas krievu izcelsmes tramvaja vadītājas (labi vien ir, ka viņa nebija tik nikna, lai nogrieztu Berliozam galvu), vilcienā biļetes pārbaudīja tieši tās pašas 2 konduktores, kas rīta pusē (ja 13:50 tiek pieskaitīts šādai laika zonai)..un, runājot par vienveidīgumu, Dinamo Rīga pēdējā laikā iecienījusi spēli beigt ar rezultātu 2:4.
Lai nu kā uz vilcienu gāju kājām, jo nebiju pārliecināta vai atrodos īstajā tramvajā. Soma man bija pilna ar konfektēm un es domāju par zagļu reakciju, ja tie nozagtu manu somu. Bērnišķīgās domas pārtrauca nejaušs skatiens uz kāda izvirtuļa pusi, kurš vēsi stāvēja vilciena durvīs, pīpēja & onanēja, uz mani skatoties. Ignorēju viņu un dodos uz vagonu, kurā uz brīdi arī apsēdos, pirms ieraudzīju, ka tas ķēms (maigi izsakoties) ienāk manā vagonā, un aši izlecu no vagona, sākdama skriet uz pūļa pusi. Par laimi tā arī bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Iekāpu vagonā, kurā bija daudz cilvēku - ja nu kas, un ar drebošām rokām rakstīju kādam īsziņu, lai nomierinātu nervus.
Tagad kādu laiku noteikti nebraukšu uz/no Rīgas viena pati, sasodīds.

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.

Gotta let your soul shine.

Es gribu margrietiņu, lai varētu taisīt būt-nebūt zīlēšanu, nežēlīgi plēšot margrietiņas lapiņas nost no galviņas. Un ne jau pa vienai. Nedaudz dusmas par to, ka atkal nesanāks izdarīt piektdien to, ko es gribēju darīt. Bet man atkal ir back up plan, tā kā viss kārtībā..kind of.

Sasodīts. Kaut kāds nejaucenis man ir iedzēlis virs labās krūts un tagad sasodīti niez, varbūt arī ir uzpampis. Šovasar atklāju, ka man ir alerģija pret dažu kukaiņu dzēlieniem.

Šovakar biju šķūnī un pumpēju savam divritenim riepas. Divus gadus neesmu ar to braukusi un neviens manu riteni nav izmantojis. Ja nu vienīgi putekļi un zirnekļi, jo to tur tiešām bija daudz..starp spieķiem bija tiiik daudz biezum biezu zirnekļu tīklu, kuros saķērušās iepriekšējā rudens lapas, kas mistiskā veidā nonākušas uz mana divriteņa. Pēc nelielas fiziskas piepūles, es to iznesu ārā, lai pārbaudītu, vai vēl vispār protu braukt. Sākumā man likās, ka ķēde ir nokritusi, jo viņa tā neforši grabēja (būs jāieeļļo), taču pēc tam es priecīgi braucu ar divriteni. Es jutos kā bērns, kas lepni rāda vecākiem, ka ir iemācījies braukt ar riteni bez palīgritenīšiem. Vējš patīkami glāstīja seju un plivināja matus, tumšā iela vilināja braukt tālāk, taču es, tīri bailīga būdama, izmetu vien pāris lokus pa piebraucamo ceļu un nelielu ielas daļu. Feels so good to do things I wasn't allowed to do for a long time..Rītā došos izbraucienā ar savu velo, ja pietiekoši agri piecelšos un sataisīšos, un notīrīšu riteni no putekļu kārtas.
Tagad es gribu apskauties ar kādu un jauki pavadīt kādu pēcpusdienu kopā ar šo kādu.

to be, not to be..

Pretstati, kuri tomēr pasaulē ir nepieciešami.

Kāds jauks cilvēks uzrakstīja iedvesmojošu rakstu, kura dēļ es beidzot esmu saņēmusies radīt kaut ko lasāmu.
Šī uzzīmēt-neuzzīmēt tēma man liek domāt par citādiem pretstatiem, piemēram, tēlot-netēlot. Vai nebūtu jauki, ja kādas lietas vienkārši nevarētu notēlot? Iedomājies, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nespētu tēlot, ka mīl mazāk vai vairāk, nekā tas īstenībā ir. Labi, jā, reizēm tā būtu katastrofa, taču vairumā gadījumu sirdis paliktu nelauztas. Tāpat ar draudzību, naidu, patiku, nepatiku un daudz daudz ko citu! Vēl es domāju par to, cik jauki būtu, ja varētu ieslēgt-izslēgt ne tikai elektriskās preces, bet arī jūtas. To pašu mīlestību. Cik daudz asaru ietaupītu meitenes, vienkārši izslēdzot savas simpātijas pret puisi! Tad tiešām starp cilvēkiem būtu šie klikšķi, par kuriem runā filmās..
Taču zaudējot tās visas ciešanas, tās visas sāpes mēs nekad nemācītos no savam kļūdām, mēs par tām nedomātu. Tās vienkārši tiktu aizmirstas un pieļautas no jauna. Šie emociju slēdži arī varētu salūzt vai nolietoties..Iedomājies, kā būtu, ja Tu beidzot satiec tādu puisi (meiteni), kādu esi meklējusi (meklējis), un pēkšņi Tu vairs nespēj ieslēgt jūtas pret viņu. Tas taču būtu šausmīgi vai ne? Bieži vien tiek atkārtots, ka viss esot uz labu. Tātad arī meliem, liekulībai un ciešanām ir jābūt pasaulē. Atklāti sakot, bez tiem taču būtu garlaicīgi.. Ja nevarētu neko tēlot, nebūtu to satraucošo vēstuļu iekš draugiem.lv vai skype ziņu, nebūtu sms vai to atklāto sarunu, kuru laikā Tu varētu izdibināt, ko par Tevi domā Tavs iecerētais (iecerētā). Bez šīm šaubām mīlestība vairs neliktos tik skaista, kur nu vēl, ja to varētu ieslēgt un izslēgt.
Beidzot es pati sevi pārliecināju, ka šis viss ir nepieciešams. Vai man izdevās pārliecināt arī Tevi?

Kur ir mana iedvesma?

Sasodīts, es jau nedēļu pilnīgi neko nevaru uzrakstīt! Atceros, ka vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko rakstīt, bet tā arī tas nekad nav ticis publicēts. Varbūt pie vainas ir pēdējā laika domas par revolūciju miesās, garā un skapī (istabā arī, bet par to man nav vairāk jādomā).
Šobrīd sēžu un klausos Buddy Guy & co un jūtos labi. Not exactly what I was planning for this evening, but I like to spend my time like this. Uz klavierēm stāv iegādātā grāmata ar blūza nošu ripiņām. Tā sola daudz daudz darba tuvākajā nākotnē un iespēju organizēt blūza vakaru kādreiz pie manis ar marshmallowu cepšanu kamīnā. Ah, ideas, ideas..bet to realizācijai vajag abpusēju interesi un vēlmi sadarboties.
P. S. Uzdāviniet kāds man disku ar blūzu.

Es gulēju, mēness apspīdēta.

Vakar vakarā man sagribējās senatni. Man patīk lasīt, un sagadīšanās pēc es nesen no bibliotēkas biju paņēmusi 1953. gadā iespiestu grāmatu (A. Čehovs, Izlase, pirmais sējums no trim). Apsēdos pie galda, ieslēdzu galda lampu. Istabā un mājā vispār valdīja klusums, aiz atvērtā loga viegli lija lietus. Paņēmu augstākminēto grāmatu rokās. Kaut kad nesen jau teicu, ka man patiktu, ja es spētu atšķirt smaržu visam. Šī mērķa dēļ arī izdomāju pasmaržot grāmatu. Pazīstamā smarža, kuru es dēvēju par senatni. Piemīt gandrīz visām vecām lietām, visvairāk jau grāmatām un vijolēm, reizēm arī vecmāmiņām. Grāmata visās ziņās jauka. Skaists vāks, brūnas ādas apvilkts, ar reljefainu rakstu uz grāmatas muguriņas. Virsū zeltītiem burtiem rakstīts A. Čehovs, zem tā ornaments brūnajā ādā. Grāmatas lapas, vietām aplietas ar kādu šķidrumu (es teiktu, ka ar tēju, visticamāk melno), tā kā viļņojas. Tai piemīt sava aura, sava smarža. Tieši tāpēc man patīk ņemt grāmatas no bibliotēkām - tajās vienmēr ir neliela daļiņa katra lasītāja. Tā nav tikai grāmata, tā ir sava veida personību krātuve, teiksim tā.
Ārā dārd pērkons, un es nezinu, kā pateikt to, ko gribu teikt.

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.

Viņi aizbrauca uz jūru, es paliku, lai sapņotu.

Kā man patīk mūsu ģimeniskās pusdienas! Šodien bija zupa, tīri garšīga, bet ar liellopu gaļu, kuru es bez aizspriedumiem lasīju ārā no zupas (tā ir, ja vēlas kļūt par semiveģetārieti, jo no gaļas pilnībā es vēl neesmu gatava atteikties). Mamma izgāja ārā pasaukt tēti un māsa augšā istabā gulēja kopā ar savu draugu, kamēr es laimīgi tukšoju savu zupas šķīvi. Tik ģimeniski, es jums teikšu.
Šorīt es pamodos un izdomāju, ka gribu apskatīties, kurā gadā tā vijole taisīta, kurai otrās stīgas uzgrieznītis zaudējis savu spēju turēties. Gads rakstīts uz baltas lapiņas: Alfrēds Mačs, 1987. gads. Noteikti viena no pēdējām mana vectētiņa taisītajām vijolēm. Šai piemīt ļoti jauka smarža, kas raksturīga gandrīz jebkurai vecai lietai. Laikam tā smaržo senatne. Tā nu es sēdēju pie viesistabas galda ar brendija glāzēm (250 ml, ražotas Čehijā) blakus, priekšā nolikts vecais, nobružātais ādas čehols ar zaļganu, rakstainu, visticamāk kokvilnas, audumu iekšpusē, tajā iestiprināti divi vijoles lociņi un uz sedziņas nolikts pleca balsts, rokās man bija vijole un es to apbrīnoju. Iedomājos sevi garā, aristokrātiskā, melnā mētelī, ar paceltu apkakli, jo ir vējains, ar šo nobružāto ādas čeholu rokās, garie mati plīvo spēcīgajās vēja brāzmās un es dungodama steidzos uz grupas mēģinājumu, kuru kavēju. Melnie ādas puszābaki skaļi klaudz pret tukšajām, naksnīgajām Rīgas ielām. Taču es zinu, ka tā nekad nebūs. Drīzāk es, pēc pāris gadiem, spēlēšu klavieres kādā antīkā restorānā Vecrīgā (Parīzē, Londonā, kādā Skotijas pilsētā..), kur vīrieši vedīs savas mīļotās bildināt.
Es nezinu, vai šeit tas jūtams, bet šodien es gremdējos atmiņās, kuras nav manējās, un skatos filmas ar Odriju Hepbernu. Ja vien es tā mācētu apburt..

Sentimentalitāte.

Es esmu superforša. Ēdu kārtējo zemesriekstu sviesta-upeņu zaptes maizi (šoreiz gan to visu mēģināju uzzieķēt uz rupjmaizes) un tikko izmazgātajos, gandrīz izžuvušajos matos dabūju lielāko daļu zaptes.
Šodien domāju, cik tas būtu jauki, ja es viņu apskautu un viņš man prasītu, kāpēc es smaržoju savādāk. Beidzot, pēc ļoti ilga, konstanta Dove perioda esmu pārgājusi uz kādu citu šampūnu, kurš jauki smaržo pēc citrusaugiem. Taču visticamāk es vēl ilgi nevarēšu viņu apskaut, nemaz nerunājot par to, ka viņš nezin, kā es smaržoju (cerēsim, ka kādu dienu zinās). Es jau agrāk esmu minējusi, ka man ļoti patīk apziņa, ka cilvēki var sajust, pēc kā es smaržoju. Būtu ļoti laimīga, ja spētu iegaumēt, kā cilvēks smaržo. Man tas vēl īsti nav izdevies - oža tāda trula, smaržas arī es īsti neprotu smalki atšķirt, bet būtu tiiik jauki! Es varētu iet pa Rīgu, lietainā, vējainā dienā un sajust, ka viņš ir netālu tikai pēc vēja brāzmas vien, kas nestu nelielu daļiņu viņa esences. Taču tādā dienā visi cilvēki, kas atrastos man blakus, spētu sajust to, ka mani mati smaržo pēc citrusaugiem (ja tie būtu samirkuši, protams). Vēl jaukāk būtu, ja mēs, pēc kopā pavadītas dienas, varētu smaržot viens pēc otra. Vispār, pašlaik man pietiktu tikai viņu apskaut vien, tas jau būtu jauki. Varbūt tad man beidzot izdotos iegaumēt, pēc kā viņš smaržo.
Lūk, ko man nodara sentimentālas filmas, ilgošanās pēc nesasniedzamā (kā filmā izteicās 'She's a typical TGFY girl. Too good for you.' Pārtransponējam uz vīriešu dzimti un lūk, iegūstam manu domu) un jauns šampūns.

Pārāk daudz neatbildēšanas.

Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.

Guļamdiena.

Pirms brīža es lasīju. Tagad jau es guļu. Atkal. Esmu iekšā, uz dīvāna, televizorā iet multfilmas, es nespēju koncentrēt uzmanību uz tām. Plaksti kļūst smagi jo smagi, es spītīgi cīnos ar burtiem, cenšos tos savērpt vārdos, vārdus teikumos. Sekmīgi tieku līdz nodaļas beigām, apgriežos uz vēdera un aizmiegu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.

Šodien es domāju.

Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.

Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

I've got panda in my ear!

Un pārējo daļu no galvā radušās dziesmiņas, kuru dziedāt zem grādiem, es esmu aizmirsusi. Lai nu kā, man patīk jauniegūtais aksesuārs un diena kā tāda. Paldies, mademoiselle Elīna! (seko ciešs apskāviens, kuram būtu jāaizpida mūsu nesatikšanās dienas ar siltumu)
Būtībā šī ieraksta jēga ir tikai viena. Es vēlējos pateikt, ka +/- 2 dienas nebūšu sastopama interneta laukos, jo atradīšos kaut kur mežā pie Inčukalna. Civilizētā mežā gan, bet, ja es neatgriežos, noteikti izsludiniet meklēšanu.
Jā. Tas nu ir pateikts un tagad es varētu uzrakstīt kaut ko, ko esmu izsapņojusi pēdējā laikā..bet man nekas nenāk prātā. Ja nu vienīgi doma par sevi kā meiteni, kas sēž kaut kur dabā, dzer zemeņu tēju (kas pagatavota no sīrupa) no termosa un zīmē skices vai dzejo. Eh, ideas, ideas.

Šodien pasaule nav mana draudzene.

Es nezinu, kāpēc, bet man kaut kā šodien galīgi neiet. Pirmkārt, manas eksistences Saule pārāk bieži un pārāk ilgi demonstratīvi uzrādās ar sarkanu zvaigznīti pirms vārda, taču atbildes vēstuli es tā arī nesaņemu nevienā no šiem mokošajiem mirkļiem. Pati ar visiem sev piederošajiem spēkiem turos pretī kārdinājumam uzrakstīt vēl kādu muļķīgu, ātru vēstulīti, lai atgādinātu par savu eksistenci. Attur doma par to, ka Saules prātā es varētu iegūt tās mazās, kaitinošās meitenītes tēlu, no kura ļoti cenšos atkauties pati savā galvā (ņemot vērā šo stulbo..nu jā, jūs jau zinat). No šodienas es sev apsolījos netraucēt cilvēkus (vismaz ne tik bieži kā tagad) bez kārtīga iemesla to darīt. Otrkārt, šodien mani ienīst jebkura veida watch-movie-online-for-free saiti, jo nevienā, NEVIENĀ nav tas, ko es gribu (beigās, savā galvā jau plānojot slepkavību, atcerējos par youtube.com jaukumu). Savas vēlmes es mainīju vairākas reizes, cenšoties uzrakt kaut vienu normālu iespēju filmu baudīt, nevis tikai dzirdēt dialogus, skatoties uz pārāk milzīgiem pikseļiem, kas tēlu sejas "nedaudz" izkropļo. Un, protams, tad, kad es biju atradusi turpinājumu kārotajai filmai, man vajadzēja doties apsveikt vecmāmiņu vārda dienā. Treškārt, es dabūju parakāties pa dedzināmo materiālu, meklējot kredīta papildināšanas čekus. Nezinu, cik reizes es jau paspēju ievadīt abu divu kodus, neviens no tiem nav nostrādājis, un tagad tā dāmīte vienkārši ignorē manus centienus, sākot skaitīt nožēlojamo bilanci. Sasodīts.
Taču ir arī kāds pluss. Man liekas, ka es ievirzos jaunā jūsmošanas stadijā. No Lietus es kļūstu par sārtu kļavas lapu, kas uz trotuāra mierīgi guļ, gaidot, kad Viņš tieši mani, nevis kādu citu kļavas lapu pacels, lai ievietotu savā herbārijā.
Man ir vēl nedaudz slapji mati un lielas cerības par rītdienu. Man vajag uzņemt iedvesmu, cilvēku siltumu un nopirkt vīraku.

Es laikam rakstu dzejoļus.

Es nezinu, kas ar mani notiek, bet es laikam rakstu dzejoļus. Pašlaik atrodos smaržu mākonī, mana āda vēl ir siltā dušas ūdens temperatūrā, un es jūtos..radoša. Šis laikam ir tapis divas dienas, kopš vakardienas nedaudz-pirms-septiņiem no rīta, kad es pirmo reizi dzirdēju Nick Drake - Hazey Jade I. Tur ir vijole, un es čatos bieži prasīju "Vijole skan, vai dzirdi?". Mūza mani apciemoja dušā, klausoties klasisko mūziku (čella koncertu), kur tapa arī pārējais dzejolis. Nedaudz viņu vēl pielaboju, tikko saģērbusies sēžot pie rakstāmgalda un cītīgi skrāpējot papīru ar zīmuli. Laikam ir sasodīti iedvesmojoši atrasties tādā emocionālajā stāvoklī, kādā atrodos es (nedaudz jūsmošanas un sasodīti muļķīgas mīļumpilnas sajūtas pret, iespējams, neaizsniedzamu princi). Laikam jābeidz jūs mocīt un beidzot jāievieto mans (otrais) garadarbs:
"Vijole skan, vai dzirdi?
Tā veldzē manu sirdi."
Tu apstulbis uz mani skatīsies
Un klusēsi, gribēdams klausīties.
"Ikreiz, kad pieskarās stīgām,
Tās rāda, cik ļoti mēs ciešam."
"Kāpēc tā?" Tu man vaicāsi
Un domās pa mākoņiem staigāsi.
Es klusēšu, atbildi nezinot,
Un paslepus Tevi vērojot.
Bet Tu nezini, tik ļoti vēlos es
par visu vairāk uz šīs pasaules,
Lai ikreiz, kad vijoles skan,
Tavas domas pievērstos man.

Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.

Nolādētie cepumi!

Šodien es žāvēju krekliņu ar fēnu, jo tas bija vēl pietiekoši slapjš tad, kad man jau to vajadzēja vilkt. Jauki! Caciskā pieredze pieaug.
Vārās piens un tā mestie burbulīši stājas gar metāla kastrolīša malām. Elīna salauž šokolādi gabaliņos un iemet pienā, to maisot ar olu kuļamo rīku. Šokolāde ātri izkūst karstajā pienā, un tas tiek ieliets divās manās mīļākajās krūzītēs. Paciņa ar marshmallow-iem sāk iztukšoties un mazie, baltie radījumi peldās karstajā kakao. Tie ļoti ātri kūst, tāpēc paspēju apdedzināt mēli, vēloties tos baudīt pirms tie pazūd. Izdzērušas kakao, mēs dodamies uz otro stāvu, kur, klausoties klaviermūziku, Elīna šuj auskarus. Mans tiks pabeigts citreiz, jo tieši šorīt viņa ir izņēmusi īstos āķīšus, kas būtu piemēroti auskaru ievietošanai tuneļos..bet vai nav vienalga! Vismaz tiek apsolīts, ka mēs vēl tiksimies. Ar šo domu prātā es atvados no mademoiselles Elīnas un dodos mājās, lai novietotu samta žaketīti atpakaļ uz pakaramā savā skapī..

Meet the Marshmallow!

She's a little pilot in my mind singin' songs of love to pass the time..

Šodien atkal gāza. Un es atkal sēdēju un lasīju, klausoties jaukajā lietus skaņā. Pēc lietus es nedaudz paklejoju pa dārzu. No krūma norauju pāris lietū mazgātas upenes un iesviežu sev mutē. Šīs garšo īpaši saldi. Tālāk dodos pie ābeles, un mani tik ļoti sakārdina ūdens pilieni uz āboliem, ka es nenociešos un vienkārši noskūpstu ābolu, pie reizes piesavinoties lietus paliekas no tā. Vēl noeju gar plūmju rindu, ar roku notraucot lietu no mazo plūmīšu zariem. Mana gaita tagad līdzinās maziem bērniem, kad tie atdarina lidmašīnas, skraidot apkārt līkumu līkumos. Atpakaļceļā pati arī pamēģinu attēlot lidmašīnu, tikai man vairs nesanāk likt soļus tik viegli un rotaļīgi kā agrāk. Jūtos pārak smagnēja, tikai nevaru saprast, kas manī tik smagnējs. Uz trepēm satieku kaķi, kuru noglaužu tikai vienu, ātru reizi. Savācu savas mantiņas un dodos iekšā. Man galvā skan jaukas dziesmas, bet es tās pārtraucu, istabā atskaņojot The best of The Doors disku, kuru man ierakstīja Elīna. Pēkšņi atceros savu ieceri zīmēt, tāpēc dabūnu avīzes, 2 A3 formāta lapas, iegādātās gošas un iegūtos krītiņus, kā arī bļodu ar siltu ūdeni, kurā pirkstus mazgāt un pusdilušu dvieli, uz kura rotājas brūni pleķi, kas palikuši no zemeņu sārtās sulas. Zīmējumi gan neizdodas tādi, kādus es tos redzēju savā iztēlē, bet man tāpat prieks un padarīta darba sajūta. Guaša krāsas bļodā veido nogulsnes, kas līdzinās no vārtiņiem nolupušas krāsas gabaliņiem. Kad izleju ūdeni, nogulsnes izšķīst un veido krāsainas atlikušā ūdens tērcītes, bļodas viszemākajā vietā sajaucoties krāsā, kuras nosaukumu es nezinu. Šo plūsmu iznīcinu ar nelielu daudzumu silta ūdens un mazu švammīti, kas droši vien paredzēta līdzīgiem mērķiem (tādiem kā sāls nomazgāšana no zābakiem ziemā). Pati nolemju ieiet dušā, taču šoreiz esmu vīlusies, jo nejūtos kā smaržu mākonī. Man patīk domāt, ka cilvēki var sajust manu smaržu, kad paeju tiem garām. Nedaudz vēlāk es atkal izeju ārā, taču šoreiz ar kailām pēdām pastaigājos pa vēsajām flīzēm. Par spīti tam, ka ārā tagad spīd saule, man salst. Zosāda pārklāj manu roku ādu, un es to kādu brīdi vēroju, klusi dziedot kaut ko no Beirut. Minne (otra kaķene, ar mīlīgāku balsi un medus krāsas kažoku) man seko. Man liekas, ka viņai patīk, kā es dziedu, jo viņas pirmajā dienā mūsu mājās es dziedāju, lai viņu nomierinātu. Klusi dungodama, dodos iekšā, kur grīda un gaiss siltāks. Mamma ir pagatavojusi pusdienas un tētis vēl taisa sēņu mērci no sēnēm, kas augušas mūsu dārzā. Nedaudz lidojot virs zemes, paņemu šķīvi un dakšiņu.

Sapņaini.

Vakardien, tikai pāris minūtes pēc pusnakts, nakts sāka uzspiest savu smagnējo maigumu uz maniem plakstiem, kas nu jau jutās labāk aizvērti. Pēc vēl pāris minūtēm es jau biju izslēgusi datoru un nonākusi pie pirmā stāva vannas istabas lielā spoguļa, kurā es uz sevi skatījos. Laikam jau es sāku sev iepatikties, tas esot labi, jā. Nedaudz vēlāk es jau vilku nost džemperi un bikses, kuras nekārtīgi, tomēr pietiekoši rūpīgi noliku uz krēsla pie galda, brilles novietojot blakus telefonam, kurš jau atradās uz "Baltajiem oleandriem". Ierāpjoties gultā, jutu, kā mani mati vielgi pieskaras manai mugurai. Tie bija sildoši un ļoti mīksti. Matus izklāju pa visu spilvenu un pie deniņiem izbrucu cauri matiem, ar pirkstiem sagrābjot nelielu matu šķipsnu virpināšanai. Šādi guļot es aizdomājos (un pie viena sapratu, ka tik drīz neaizmigšu). Es vairs īsti neatceros par ko es domāju, bet vējš liepās izlikās par lietu. Laikam jau jebkas uz šīs pasaules vēlētos būt kāds cits, būt savādāks.
Pamodos es nedaudz pirms deviņiem un piecēlos tikai tāpēc, ka tētis māsai prasīja, kad pirks mamai rozi. Es apjuku, jo nespēju atcerēties, kas mammai par svētkiem šodien varētu būt. Lai nu kā, viņi runāja par rozi, kuru māsa mammai jau domā uzdāvināt kopš 19. marta (laikam; rozes latīniskajā nosaukumā ir iekļauts manas mammas vārds). Es devos pie klavierēm, kādu laiku paspēlēju Heart asks for pleasure first, padziedāju Stop crying your heart out un devos uz virtuvi, lai ēstu jogurtu, kurš arī šoreiz izrādījās miltains, tāpēc es gāju uz veikalu iegādāt sausās brokastis (jo tās vienkārši nevar būt nepatīkami miltainas). Brokastoju ārā uz lievenīša, Marihuānas sabiedrībā (tā sauc manu jaunāko kaķenīti), kamēr tētis skrūvēja kopā vārtus. Pabrokastojusi, uzreiz devos datora iekarojumos, jo vēlējos ko uzrakstīt un kontaktēties ar cilvēkiem. Tagad es te sēžu, vienu kāju nolikusi kā sēžot turku pozā, otru atbalstījusi kā tradicionālajā skumšanas pozā. Man visu rītu skan tikai un vienīgi You got the silver no Shine a light filmas. Es atkal ilgojos pēc siltuma, tikai šoreiz nav svarīgi, vai tas ir vīrieša vai sievietes apskāviena siltums. Piektdien es noteikti saņemšu palielu devu pozitīvisma, siltuma, mīļuma un kakao..bet tagad es gribu tikai un vienīgi spēcīgu lietu, lai varētu atkal iet uz lieveņa lasīt.

Man patīk klausīties, kā lietus līst.

Šodien es sapratu, ka man vairs nav bail no negaisa. Tas mani fascinē. Es izdzirdēju pērkonu un uzreiz izslēdzu datoru - lai nesasper. Devos uz istabu ar mūziku austiņās, lai lasītu "Baltos oleandrus". Nogūlos uz grīdas zem ieslēgtas galda lampas, lasīju, klausījos, līdz mūzikai cauri izspraucās spēcīgā lietus skaņa, kas rodas tam sitoties pret mājas jumtu. Izslēdzu mūziku, jo nolēmu baudīt lietus skaņu. Iekštelpās skaņas kvalitāte ir briesmīga, logu arī vaļā negribas taisīt (paniskas bailes no zibens lodēm, saproties), tāpēc dodos lasīt uz lieveņa. Izeju ārā, apsēžos, sāku lasīt un pēc nepilnas minūtes man tieši priekšā, nepilnu 2 km attālumā, nozibsnī milzīgs zibens. Seko grandiozs pērkons, taču tagad man tas sagādā prieku, nevis trīcēšanu aiz bailēm. Saprotu, ka ārā ir drēgns, tāpēc dodos iekšā, lai sadabūtu lielu tējas krūzi un džemperi. Atgriežoties, grāmatu un tējas krūzi nolieku uz lieveņa betona grīdas, nesen mazgātos, nu jau izžuvušos matus aizbāžu aiz džempera un uzlieku kapuci, jo vēlos paskatīties, cik milzīgs šoreiz ir mākonis. Tiklīdz taisos galvu izbāzt ārā no sausās zonas Dabas māte izdomā izrādīt savas simpātijas pret mani, uzsūtot vēl spēcīgāku lietusgāzi un pēc tam pat krusu. Priecājoties par jauko Dabas simfoniju, atkal apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Reizēm kadrā ieslīd garaiņi no tējas, kuri mani sakārdina tik ļoti, ka gandrīz apdedzinu mēli, iemalkojot vēl neatdzisušo tēju. Šādi sēžot es laikam pavadīšu visus šīs vasaras atlikušos negaisus (protams, spēju arī mainīt vidi un sēdēt vienkārši domājot vai kaut ko rakstot). Spēcīgā lietusgāze lēnām pāriet klusā, gandrīz nedzirdamā līņāšanā un tālumā dzirdami pērkona dārdi. Tēja ir beigusies, vairs nav sākotnējās burvības, tāpēc dodos iekšā, lai dalītos sajūtās.

Piens šodien ir burkā.

Ir diezgan vēls 21. jūlija rīts. Nu, pareizāk sakot, ir 21. jūlija pusdienlaiks, bet man pašlaik vēl ir rīts. Jau otro dienu pēc kārtas es mostos 10:49. Laikam jau tas ir kaut kāds maģiskais laiks, kad man ar Halloween ķirbja cienīgu seju izrāpties no gultas un doties ārpus istabas (man sāk iepatikties pa māju no rītiem pastagāties vakardienas krekliņā un apakšveļā). Pamodos, izrāpos no gultas, apmeklēju dāmu istabu un ieslēdzu datoru, lai klausītos vakar iegūtos Beirut gabalus. Tā sēžot pavadīju apmēram stundu, līdz ieradās mazais briesmonis a.k.a mans 5 gadus vecais brālēns, kuru vēl aizvien pieskata mana māsa. Viņš muti nemāk valdīt un jau uzreiz kaut ko sāk braukt augumā. Nesaprotu, kāpēc viņa dēļ vispār uzvilku kādu apģērba gabalu vēl, bet vienalga. Palielījos māsai un viņas draugam ar savu superjauko žaketi un, ātri uzmetusi skatienu spogulī, pamanu, ka mani mati sāk iegūt zeltainu atspīdumu (man viņi ir brūni, pēc visas idejas). Laikam būs jādodas uz Drogām meklēt kāda ūberbrūna matu krāsa un atkal jāpabojā mati. Tātad, es mierīgi klausos Beirut skaņdarbus un pamanu, ka ārā līst. Vai Tu atceries, kā es vienreiz jau stāstīju par lietu, ko iedomājos, klausoties Nantes? Nu, šodien man bija iespēja to izbaudīt galīgi nepiepūlējot savu iztēli. Prieks un jauks dienas iesākums. Paspēlējos ar savu moshimonster, kurš reizēm man liek pasmaidīt (yeah, I am pathetic, but so what?), taču tas apnīk un es izdomāju ieturēt brokastis, lai nomierinātu puncīti un savu zemapziņu. Brokastis šodien Ziemassvētku vecīša cienīgas, tas ir, auzu pārslu cepumi ar tasi piena. Es ilgi stāvēju pie ledusskapja, mēģinādama ieraudzīt piena paku. Paspēju jau nolādēt savā mazajā galviņā māsu un viņas draugu (parastie piena patērētāji), bet tad ieraugu litra burku, kas pildīta ar pienu. Great! Esmu paspējusi izgāzties dienas sākumā. Pozitīvi. Lai nu kā, briesmonis guļ, Beirut skan un es rakstu spontānus dzejoļus par jauko vakardienu.

Pastkarte.

Šodien es biju Rīgā un pavadīju superīgu dienu. Satiku Rūtu (priecīgs smaidiņš), nopirku jauku samta žaketi, satiku Elīnu, Didzi, Jāni&Līvu (ļoti priecīgs smaidiņš). Vienu brīdi pat sajutos kā vecā filmā, jo Jānis sasveicinoties noskūpstīja (nu ne gluži, bet nobučoja arī nav īstais vārds) manas labās plaukstas virspusi, teikdams: 'Bonjour, mademoiselle!' Pirmo reizi mūžā kāds tā izrīkojas ar manu plaukstu. Anyway, šis stāsts nav gluži par visu jauko dienu, bet par manu sapņojumu, kad es braucu vilcienā, klausījos Beirut - Nantes (atkal) un vēroju miglu, kas cēlās no klajumiem priežu mežos, netālu no sliedēm. Es pat gribēju izkāpt ne-savā pieturā, lai tikai pieskartos biezajai miglai, kura vāliem vien vēlās pāri pļavai, radot ilūziju par rudens nogali (jo man migla saistās ar vēlu rudeni un salnām)..taču tad es atcerējos, ka migla "bēg" no cilvēka, nav taustāma, bet tomēr atrodas Tev visapkārt. Tā nu es mierīgi paliku savā vietā (un uzvilku jauko žaketi pēkšņās drēgnuma sajūtas dēļ) un turpināju domāt par šo dabas brīnumu. Man radās vēlme tikt pamestai miglā. Vieglāk aizbēgt no cilvēka redzes loka. Bet pirms pamešanas ir jābūt attiecībām, kuru man nav, tā kā es ilgi nevarēšu skriet iekšā miglā ar salauztu sirdi. Šo tēmu aizskarot, varu teikt, ka visnejaukāk ir otru mīlēt (vai arī vienkārši izjust mīļumpilnas sajūtas), ja Tu nezini, vai Tu viņu dabūsi. Kā arī ir neciešami mēģināt neizpaust simpātijas vārdu cilvēkam, kuram Tu uzticies, bet negribi sarežģīt dzīvi savas muļķības dēļ. Ir jau pagājis tas diennakts laiks, kad es izskatos visskaistāk un par ķirbi atkal pārvērtīšos rīta pusē.

It's been a long time, long time, love..

Kopš vakarvakara man non-stopā skan vienīgi šī dziesma (ar nelielām Oasis pauzēm), kura, kā Elīna teica, skumjām iedod jaukāku nokrāsu. Man vispār šobrīd skumji nav, es esmu diezgan priecīga, jo šodien jāsatiek 2 no jaukākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Ja šeit būtu kāds smaidiņš, es noteikti uzliktu tādu, kurš smaida pārlaimīgi vai laimīgs lēkā ap egli (var redzēt portālu ietekmi uz manu radošumu, ne?). Well, tā nu es te sēžu - vienā t-kreklā un, protams, apakšveļā, klausoties Beirut - Nantes un domājot pozitīvas domas par nākotni, kā arī vietām sapņojot. Nezinu, kāpēc, bet šī dziesma mani uzvedina uz domām par lietu. Klausoties to ar aizvērtām acīm un cītīgi koncentrējoties, man pat izdodas sadzirdēt lietus pakšķus. Pēdējā laikā es daudz apciemoju savu iedomu pasauli, kurā laikapstākļi un vide ir savādāka, nemaz nerunājot par tajā atrodamajiem cilvēkiem. Tajā šobrīd atrodas lietus savienojumā ar ugunskuru un sarunām, kas ilgst līdz rītausmai (dziesmas, kuras klausos, ļoti ietekmē manu iedomu pasauli), un to cilvēku, kurā es esmu ārprātīgi muļķīgi.. ām.. iemīlējusies būtu par spēcīgu teikts, bet ieķērusies izklausās neforši un nevar apzīmēt manas mīļumpilnās sajūtas. Nu, jūs jau saprotat, ko es gribu teikt. Bet tad es atgriežos realitātē, savā dzeltenajā istabā. Es sēžu viena, pēdas ir uz krēsla, un rakstot man sanāk improvizēti apķert ceļgalus. Tradicionāla skumšanas poza, ja man ļauts izteikties. Aiz loga redzamas liepas, slapjš asfalts un pāris nesteidzīgi cilvēki. Reizēm no mākoņu aizsega izlien saule un apspīd manu labo roku un datora peli. Uz soliņa atkal kāds runā, bet šodien man negribās klausīties. Neesmu pat pārliecināta, vai ārā ir pietiekoši kluss un mierīgs, lai dzirdētu sarunas, kas risinās uz tālā soliņa. Nakts ir īpaša, un to vēl īpašāku padara domes taupības plāns, neslēdzot ielu laternas. Rezultātā viss iegūst melnbaltas nokrāsas un manā istabā ir piķa melna tumsa, kuru reizēm izkliedē pilnmēness, kas apņēmīgi un spoži spīd iekšā pa manu logu. Forši, tagad es sailgojos pēc lielas palodzes (vai vismaz mana galda virsmas) pie loga, karstas kakao vai tējas krūzes, atvērta loga un mierīgas nakts, kurā neviens nerunā uz attalā soliņa.

Kāpēc visi pazūd tieši tad, kad viņus vajag?

Hello, it's me again!
Šādi sarunu man nākas iesākt teju katru dienu. Reizēm liekas, ka cilvēki nemaz nevēlas ar mani kontaktēties. Ja tā nav, tad es noteikti vēlos kontaktēties vairāk, nekā otrā ekrāna pusē esošais cilvēks. Par nekontaktēšanos runājot, tagad pilnībā ir izgāzies pasākums, kam būtu jānotiek 31. jūlijā. Es vairs nejūtos tā, it kā to ar nepacietību gaidītu, jo nejūtu, ka kāds cits arī to gaidītu ar tādu pašu sajūsmu. + Jau otro dienu tieši šī pasākuma lēnās izgāšanās dēļ es vakaros iegūstu nejauku noskaņojumu un pašnāvniecisku vai slepkavniecisku ideju rašanos savā mazajā galviņā. Anyway, šim ierakstam būtībā īpašas jēgas nav. Kārtējais sapņojums, kurš radies pārdzīvojuma rezultātā. Šādos brīžos pastiprināti rodas ilgas pēc vīriešu īpatnējā siltuma. Ko tur slēpt, tādu bieži nepiedzīvoju. Nekad neesmu piedzīvojusi Sava vīrieša siltumu, tā kā nepārmet man banalitāti un jēlumu, jo es tikai sapņoju, nekas nav reāls un nekas nav bijis. Diez kā tas ir, apskaut Savu vīrieti? Vai tas siltums apskāvienā līdzinās flīžu siltumam zem manām pēdām saulainā jūlija rītā? Vai varbūt tas vairāk līdzinās siltam vējam pie jūras? Varbūt kakao krūzes siltumam aukstā ziemas vakarā uz balkona? Varbūt piparkūkām, kas tikko izņemtas no krāsns? Sasodīts, man apnicis būt vienai! Un tieši tāpēc es melnā žaketē un ar dzeltenām puķēm rokās kādā jaukā februāra pēcpusdienā došos meklēt savu Meistaru..

Nespēju nepadalīties.

Ir pāri pusnaktij, bet man miegs vēl nenāk, tāpēc nolemju pavadīt jauku vakaru, skatoties zvaigznēs. Taisot kakao, pirmo reizi gandrīz uzvāru pienu mikroviļņu krāsnī, taču kakao sanāk ļoti garšīgs un saldāks, kā parasti. Karstais dzēriens dziest uz palodzes pie plaši atvērta loga, kamēr es sēžu uz palodzes. Uz soliņa, kas atrodas netālu no manas mājas, sēž divi vīrieši un runā. Es īsti nezinu, par ko, bet man liekas, ka par politiku. Vienam no vīriešiem ir ļoti jauka, skanīga balss, kurā nolemju kādu laiku paklausīties, vērojot zvaigzni, kas virs pamestās mājas spīd īpaši dzelteni. Patīkamo balsi dzirdu aizvien mazāk - laikam sarunu "pārņēmis" otrs, klusāk runājošais vīrietis. Nu neko, vēlos klausīties mūziku, tāpēc aizeju pēc telefona austiņām, pa ceļam ieskrienot šeit, lai padalītos ar sava vakara noskaņu. Austiņās man skan pēdējo dienu mīļākā mūzika (ģēnijdziesmas no Oasis) , un, dzerot kakao, es baudu jauko vakaru. Nespēju saprast, vai kļūst tumšāks, gaišāks vai paliek tāds pats, taču liepās pretī manam logam parādās dažādi tēli. Redzu lācīti, gorillu un zirgu, kas pacēlies pakaļkājās. Gorillai parādās rokās kaut kas līdzīgs raķetei un zirgs iegūst balerīnas cienīgus svārciņus (man ir ļoti jauka iztēle). Aizdomājusies par.. nu, Tu jau vari nojaust, par ko gan es varētu domāt, es pie atvērtā loga sēžu līdz pat pusdiviem. Noteikti kāda nakts jāpavada uz batuta.

Sāksim uz pozitīvas nots..

Man šobrīd gan nav īpaši labs gara stāvoklis, bet vajadzētu tā kā iesākt ar ko pozitīvu, vai ne?
Es šodien daudz domāju par jūru. Pēdējo reizi, kad biju kaut kur tuvumā kam līdzīgam, bija Jāņi. Nē, es Jāņus nesvinēju pie jūras, bet tur bija priedes un sajūta vispār tik jauka, ka brīžiem likās, ka tur, aiz tās pļavas, aiz tā meža, noteikti šalc jūra. Tā gan nebija, bet man tik un tā patika šis superpozitīvais pasākums ar visiem jaukajiem cilvēkiem, no kuriem man sākumā bija ļoti bail (es esmu sasodīti kautrīga). Es cerēju Jāņus tā kā atkārtot arī šī mēneša pēdējā dienā, bet..tas mūs aizved pie anti pozitīvā un pie mana nejaukā noskaņojuma. Par to tagad nevajag runāt, jo es cenšos sākt uz pozitīvas nots.
Tātad jūra..Es šodien, guļot uz batuta un klausoties jūras šalkoņu dziesmas sākumā (Oasis - Champagne Supernova) centos "atvilkt" jūru pie sevis. Es centos atcerēties, kā smaržo jūra, dziļi elpojot gaisu caur degunu un cītīgi domājot par jūras sāļo gaisu. Man gandrīz izdevās sev iegalvot, ka pēdas šobrīd skalo neatlaidīgi viļņi un ka smiltis lien tikko izmazgātajos matos un pidžambiksēs (tas bija rīta pusē). Manu aizbēgšanu no realitātes iztraucēja pēkšņa un neapzināti atsaukta atmiņa par kumelītēm, tāpēc jūras gaisu nomainīja kumelīšu spēcīgā smarža un es atgriezos atpakaļ realitātē uz batuta.
Vēlāk vakarā apjautu, ka tā nav jūra, kura man pietrūkst..bet par to, kas man pietrūkst - citreiz, jo, jau trešo reizi cenšos pati sev iestāstīt, ka viss jāiesāk pozitīvi. :)