Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Drosme

Jā, tās ir divas no drosmes izpausmēm - ticēt saviem spēkiem un būt pašam, neņemot vērā gandrīz pilnīgi neko, ko par to domā vai saka citi, standartus vai jebko citu, kas mūs parasti ierobežo. Laikam jau vienkārši mazs zemapziņas jociņš, bet nudien zīmīgā dienā es domāju par drosmi - šodien taču cilvēkiem, kas lepni nes šo īpašību savā vārdā, ir vārda diena (starp citu, apsveicu visus Drosmjus un visas Drosmas! :]).
Pagājušajā sestdienā mūsu skolā pienāca ilgi gaidītais volejbola turnīrs, uz kuru es devos ar iekšēji trīcošām kājām un apslēptu, mazītiņu paniku (vēl joprojām nesaprotu, kā izdevās noslēpt to, cik ļoti man bija bail no tā visa). Nospēlējām labi, kaut gan šo un to noteikti varējām labāk (kur nu bez šīs apziņas!). Mums bija ļoti paveicies, jo izlozējām vietu spēcīgākajā grupā un pirmā spēle bija pret tautā zināmo volejbola monstriņu (nav domāts ļaunā nozīmē, drīzāk mazdrusciņ mīlīgi). Lai nu kā, spēles gaitā es (varbūt ne tikai) sapratu, ka īstenībā nebija nemaz pamata baidīties..vismaz ne šoreiz.
Ar to es tikai gribēju ļaut jums iejusties situācijā, kurā esi novērtējis pretinieku augstāk, nekā tas ir patiesībā. Protams, tas nav nekas ļauns, ja šādā gadījumā Tu esi gatavs un centies vairāk, nevis nobīsties. Bez tam ļoti, ļoti slikti būtu, ja mums būtu apziņa, ka būs viegla uzvara (angļu valodā nesen bija jārunā par tēmu "Pride always comes before a fall", kas ir tik nolāpīti precīzi attiecināms uz mani). Un šajā situācijā mēs nevis nobijāmies, bet gan darījām visu tā, kā varējām, centāmies, cīnījāmies..vienkārši bijām drosmīgas.
Un jā, man nemaz īsti nebija pamata iekšēji baidīties no tās sestdienas. Sacensību pirmo kārtu beidzām kā trešās savā grupā (no četrām komandām) un nākamreiz spēlēsim pret spēcīgo otro komandu no otras grupas. Cerams, ka man neuzaugs apziņa, ka mēs varam visu ko - šoreiz laikam labāk būtu atkal nedaudz bez pamata pabaidīties.

Guļamsestdiena

Vakar bija trakoti gara piektdiena, kas iestiepa savus laika taustekļus sestdienas rīta stundās.
Rīta pusē biju Rīgā, lai pārliecinātos, ka Latvijas veikali vēl joprojām nav īsti domāti man. Un atkal apsveru domu sākt šūt sev apģērbu, taču, zinot, cik ļoti veikla ir bijusi mana iepriekšējā saskarsme ar šujmašīnām, māc šaubas, ka kādreiz šo domu realizēšu. Bet nu tad jau redzēs. Vispār Rīgā traki miegojos, un, braucot ar vilcienu, paspēju nogulēt pāris pieturu. Kaut kā šķiet, ka Vangaži ir vieta, kuru es vienmēr kaut kā noguļu vai vienkārši palaižu garām.
Jau vilcienā es zināju, ko darīšu, kad aizbraukšu mājās. Depo. Vēl joprojām mēs, mazie volejbola (un ne tikai) entuziasti, tiekamies ne-lietainās dienās, un, ja godīgi, man tas traki patīk. Un ir žēl apzināties, ka drīz tas vienkārši beigsies. Vakarpusē nodevāmies neveiksmīgiem ballītes meklējumiem, pēc kuriem izdomāju, ka varētu ko mierīgu uzrīkot pie manis. Filmu nakts vistiešākajā nozīmē. Segu un spilvenu valstība līdz pat sešiem no rīta. Siltums, mīļums un labas filmas.
Bezmiega reibumā pēc tam vēl devos mazā pastaigā pa tukšo pilsētu, kuru, kaut gan mākoņu aizsegā, iedomājos saules staru siltumā. Un man šķiet, ka mākoņi ir savādāki kā citus gadus. Bulciņu veikalu smarža sajaucās ar rudens kritušo lapu smaržu, veidojot visnotaļ interesantu smaržu kokteili. Man ļoti patika šī pastaiga, man ļoti patika vispār visa piektdiena.

[Bildē mēs redzam manas kediņas, kas jauki harmonizē ar nolauztās ceļa zīmes zilo krāsu]

Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.