Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

It'smeagain

Piedodiet, es esmu bijusi slinka - un vēl joprojām esmu. Ar mani viss ir kārtībā (vairāk vai mazāk), pēdējo dienu laikā ir bijuši daudzdaudz negaisi - man pat sāk šķist, ka drīz no fobijas būšu veiksmīgi pārvietojusies uz vienaldzību.
Ak, jā, es sevi laikam beidzot mīlu. Ka tik nav par daudz.

Mans nepārprotami esošais ego vienkārši izdomāja, ka kādam no jums tomēr varētu interesēt, kas ar mani notiekās.

Nonsense; nothing, actually pt.2

Šobrīd man vairs nav bail braukt projām. Man diezgan daudz vairāk ir bail, ka nevienam es nepietrūkšu. Jā, laikam tomēr viņam (viņiem?) bija taisnība, ka.. Nu jā, šeit vajadzētu sekot nelielam paskaidrojumam, par ko viņam (viņiem?) bijusi taisnība, taču es šo domu nespēju šobrīd noformulēt tā, lai tā tiešām ietvertu tikai to jēgu, kas teiktajā bija ielikta.
Nekas nav mainījies. Vēl joprojām ir debešķīgi jauki ripināties lejā pa kalnu, griezties uz riņķi vien, kamēr galva sareibst ļotiļoti, un skraidīt apkārt, ar izstieptām rokām uz sāniem, tēlojot lidmanšīnu. Un ziniet, šādas un jebkādas citas līdz dziļumiem nekaitīgas, nevainīgas un mazdrusciņ bērnišķīgas izdarības vēl joprojām liek patiesu smaidu uz manām lūpām.
Šonakt gulēšu māsas istabā, jo manējā vinila tapetes veido ļoti ciešas un (cerams) ilglaicīgas attiecības ar apmetumu. Un tieši tagad man šķiet, ka ir pienācis laiks doties gulēt. Rītā vēl daudz kas jāpaspēj, daudzi jāmēģina satikt..

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)

Noskaņa

Ar nelieliem starpgadījumiem, ķibelēm un blondīņu cienīgiem fail, nonāku Akustiskajā dzejas vakarā. Ar Rūtu ieņemam vietas kaut kur uz vecā parketa grīdas un baudam cilvēku ģenialitāti patīkamā apvienojumā ar sentimentalitāti. (..) Iedvesma turpina ceļot apkārt ar tējas garaiņiem, skan dūdas, kokles un ģitāras, sirds lūšanas meldija ieslogota vīrieša basā, un cilvēki iepazīstas viens otram dāvājot cepumu sirdis. Šo burvīgo atmosfēru man traucēja baudīt kameru pārpilnība un zibspuldžu viļņi, kas nozūd tikpat ātri, cik uzrodas, un es, cenšoties tiem nepievērst uzmanību, atguļos uz grīdas un vēroju sārto paneļu griestus. Sāk satumst, un pauzē es spēlēju klavieres fakultātes gaitenī, kamēr Rūta ar Nikolaju cenšas dejot valsi. Pagaidām viņiem nesanāk, taču ar viņu dejošanu ir tieši tāpat, kā ar manu klibo Šopēna valsi - practise makes perfect.

Pūciņš, 13.09.09. par 11.09.09.

Atmiņas reizēm ir dikti jauka lieta.

No debesīm krīt mīļums.

Ārā snieg arvien spēcīgāk. Es priecājos, jo manu vēlmi šoreiz Dabas māte uzklausīja - bija pietiekami auksts, lai uzvilktu caciņzābakus. Man šķiet, ka kopā ar viņiem parādās arī cacīgāka gaita. :ķiķina:
Un atkal man šķiet, ka visi ir mīlīgi un jauki šonedēļ. Gribētos vairāk šādu nedēļu. Man patīk dzirdēt jaukas lietas gandrīz tikpat labi, kā darīt jaukas lietas.
Viens maziņš tuntulītis un viens lielāks tuntulītis šodien pie manis atčāpoja. Jaukumiņi mazie. :saulīš-smaids: Mēs krāsojām laukumiņus, skatījāmies vecas un ne tik vecas bildītes. Un beigās es uzzīmēju mašīnu. :kruts smaidiņš: Viņa līdzinās VW vabolītei. ^^ Tāda sarkana, jā. Nākamreiz uztjūnēšu :smiekliņš:

Memorīz

Man ļoti patīk atcerēties bērnudārzu, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un kautrības varēju runāties ar savu gultas biedru par šo, to un neko. Kopīgā izģērbšanās līdz apakšveļai un mudīgā lēkšana gultās, kas, izvilktas no skapja, stāv viena otrai galā, nenoklustošā murdoņa, līdz attopies, ka esi aizmigusi. Pēc diendusas vienmēr bija launags. Nez kāpēc deguns sajūt mannā putras smaržu..

Atceros mūsu spēļu mājiņu bērnudārza pagalmā. Kā mēs tur visi skrējām un ķērām labākās mantiņas, kā spēlējām klusos telefonus..Uhh. Atceros arī ziemu, kad ārā iešana bija kaut kas ūber-īpašs. Tad mēs cēlām sniegavīrus un spēlējām hokeju.
Atceros, kā tas pats gultas biedrs vēlāk atzinās mīlestībā man un manai māsai. Tad tas nelikās ne dīvaini, ne baigi īpaši.

Strīdi bija galīgi muļķīgi. Vienu dienu mums lika sūtīt vēstules, tikām sadalīti grupās un mana labākā draudzene bija citā grupā, tāpēc es uzreiz pieņēmu, ka viņa sūtīs vēstulīti tieši man. Tikai tāpēc, ka viņa tā neizdarīja, es uz viņu briesmīgi apvainojos. Taču nākamajā dienā (ja ne pat pēc diendusas vai kādas ēdienreizes) mēs jau atkal staigājām visur kopā divatā, jautri čalojām un spēlējāmies kopā ar lellēm.
Tajā vecumā viss bija vienalga, mēs dzīvojām mirklim, nevis dienai, mēs dzīvojām paši sev. Tagad atceroties tas viss šķiet tik dīvaini! Tik daudz kas ir mainījies: uzskati, uzvedība.. Jāatzīst, ka dažas lietas nav mainījušās: strīdi vēl aizvien ir debešķīgi muļķīgi un es neesmu kļuvusi diži mazāk naiva.