Don't worry, I'll be gone

Te nu mēs esam. Mans vēders nepatīkami sagriežas ikreiz, kad es saprotu, ka nu vairs tikai pēc nedaudz vairāk kā divām diennaktīm (t.i. 2. jūlija 5:00 - vai Tu jūti šajos ciparos esošo nežēlastību, kurā es esmu kritusi?) es stāvēšu pie nezināma izmēra autobusa ar koferi rokās. Nolāpīts, tas laiks tiešām nedaudz par ātru skrien.
Es nemācos no savām kļūdām, tas ir pierādījies. Vakar sev teicu, ka jāiet sakarīgā laikā gulēt, taču atkal aizgāju tikai pēc 3iem (un normāli gulēju līdz kādiem 7iem..), rezultātā šodien ik pa laiciņam es sevi pieķeru, blenžot uz kaut kādu priekšmetu, pilnīgi neko nefiltrējot (hmm, varbūt es tagad māku gulēt ar acīm vaļā?). Maziņš plusiņš šim negulētajam rītam: mana istaba izskatās varen jauki, kad saule jau ir uzlekusi. :)

Nothing, actually

Pagājušās negulētās nakts dēļ esmu nedaudz nojaukusi visu savu ritmu, taču tas nekas - to es atgūšu. Ņemot vērā to, ka mana ceturtdiena, 24. jūnijs ilgst apmēram 9 stundas, varu teikt, ka esmu paspējusi diezgan daudz izdarīt.
Ir jaunas, radošas idejas - es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka spēšu tās īstenot (beidzot kāda no tām visām idejām taču ir jārealizē!). Reizēm pabūt vienam ir viss, ko vajag, lai ļautu sev atkal nedaudz pabūt tajā dimensijā, kas mazdrusciņ tikusi aizmirsta laikā, kad kaut kur jāskrien vai kaut kas jāizdara.
Šovakar es esmu sev pagādājusi arī iemeslu, lai sevi nedaudz lamātu un peltu savā galvā. Naivā personības puse aizvien biežāk pārmāc loģiski domājošo, tādējādi diktējot manām kājām ceļu uz vietām, kurās es varētu sastapt savus iedomu tēlus. Diemžēl tad, kad es atrodu viņus, nebūt nenotiek tas, ko es esmu iedomājusies. Dažreiz man šķiet, ka daudz labāk būtu, ja sapņi nekad, nekad nesatiktu realitāti, ja starp tiem būtu strikti novilkta līnija, ja..
Un beidzot, beidzot (!) es piespiedu sevi izkustēties, kad aiz loga laiciņš nav tik daudzsološs, kā gribētos. Sajūta nudien ir laba, tā kā ļoti ceru, ka man tas izdosies vēl un vēl.

Kristofors Kolumbs un co.

Ceturtā lietus diena. Vai šie visnotaļ nu jau vasaru graujošie laikapstākļi beigsies? Nē, nepārprotiet, lietus vēl aizvien ir jauks - mana nepatika ir vērsta tikai un vienīgi pret faktu, ka šādā laikā es nevaru darīt to, ko esmu veiksmīgi darījusi lielāko brīvlaika daļu. Nedaudz nejauki sanācis, nudien. Bet es cenšos nepazaudēt savu personības daļu, kas veiksmīgi iefiltrējas jebkādā sabiedrībā, tātad arī jebkādos laikapstākļos. Ziniet, šodien tā atkal uzpeldēja un apņēma manu spītību (līdzīgi kā amēba, omnom), tāpēc šodien es jūtos daudz labāk lietū, nekā dažas dienas saulē.
Lai arī cik ērti tas būtu, es atļaušos vairs nemelot (citāts no vēstules, ko vakar rakstīju Susuriņam): 'Es esmu sabiedriska, atrodos starp cilvēkiem, bet tik un tā pamanos būt viena. Es tāda vienkārši esmu. Man laikam iekšā vienkārši ir biologa skaitīšanas principi - viens, divi, daudz, un visērtāk es jūtos tajos pirmajos, trešo būtībā neatzīstu - bars nav forši, barā Tevi var nedzirdēt, nepamanīt. '
Visādas diezgan nereālas idejas jaucas pa manu galvu; diez, kāda no tām reiz piepildīsies?

No hero in her sky

Hmm, man galvā ir visādas domas, taču mans prāts atsakās tās kaut kādā veidā sakārtot vai vispār uztver tā līdz galam. Šajā brīdī vainot es varētu visu ko, kas vien ienāk prātā, taču kāda jēga meklēt vainīgo, ja tas tāpat neatrisina problēmu?
Man beidzot ir kaut kāds must see & must read saraksts. Tiesa, ne manis radīts, bet manis pieņemts. Pagaidām viss iet pēc plāna, un es pārāk sevi neesmu sabendējusi, to ievērojot. Varētu būt, ka tas mainīsies, jo, pamatojoties uz šiem sarakstiem, es pagaidām esmu noskatījusies tieši vienu filmu un izlasījusi tieši nevienu grāmatu. Nē, nepārprotiet - dažas filmas & grāmatas es jau esmu redzējusi/izlasījusi pirms šī saraksta atrašanas (un laikam arī radīšanas). Jebkurā gadījumā, es sev tomēr atstāšu iespēju šo sarakstu pilnībā neievērot, ja nu kas.
Viss atkal kļuvis mazliet bezjēdzīgs & nejēdzīgs. Es ļotiļoti ceru, ka tas ir tā aši pārējoši.

Will you ever miss me?

Sleep

Man šķiet, ka es vairs nemāku gulēt. Izklausās kaut kā nedaudz nepareizi, taču savādāk pateikt es pagaidām nemāku. Ņemot vērā manu dienas režīmu (t.i. vairāk sporta & mazāk ēdiena, kā parasti), man vajadzētu gulēt kā nosistai. Tā nudien nav, un zini, kas Tev tagad jāsaka? Stulbi Tev, Pūciņ, stulbi Tev!
Vakar vakarā arī bija negaiss. Varu paziņot, ka man vairs nav paniskas bailes no negaisa. ^^ Es jau pat sāku izbaudīt zibeni & pērkonu tumsā, kad tas beidzās gandrīz uzreiz pēc tam, kad biju nonākusi mājās.
Visā visumā man patīk šī vasara. Viss ir galīgi citādāk un kaut kā savādi forši. Man liekas, ka es varētu drīz sākt strādāt par sekretāri vai statistiķi vai arī kļūt par profesionālu volejbolisti. :smiekliņš:

Slapjums

Līst jau otro dienu pēc kārtas. Nu labi, tagad nelīst, bet ārā ir pietiekami slapjš, lai jebkurš, kuru es aicinātu spēlēt volejbolu, mani pasūtītu pāris mājas tālāk (un ne tikai).
Vakar vakarā man bija daudz,daudz,daudz ideju, ko šodien darīt. Šodien man ir bezgalīgs slinkums kaut kam ķerties klāt. Slinkums pat nomāc uzmācīgās (& nevajadzīgās) domas, par ko es arī tam esmu pateicīga. Taču viennozīmīgi man labāk patīk nedomāt, kamēr es kaut ko daru nevis nedaru.
Šodien atkal noskatījos filmu, atkal bija mindfuck, kas saistīts ar kādu dziesmu. Šoreiz gan patīkamāks - tagad es esmu atguvusi vēl vienu ļotiļoti jauku & sen zināmu dziesmu, jā. Es pat vēl vārdus atceros!
Ehh, atmiņas, jā. Runājot par tādām, kaut kā ik pa laikam es atceros bērnudārzu. Piektdien, kad biju izlaidumā, pēc ilgailga laika atkal redzēju savu bērnudārza labāko draudzeni, un tā nu mēs tagad gremdējamies atmiņās par manām lācīšu kladēm un viņas nevēlēšanos sūtīt man vēstuli.

Ņemu!

Beidzot jūtu, ka brīvlaiks sācies. Spontānie 'Ejam ārā?', non-stop volejbols vakaros (un ne tikai) un regulārā pēdu atmazgāšana no smilšu dzelten-sarkan-oranžās krāsas.

Man kaut kā sāk likties, ka esmu pazaudējusi to daļu no sevis, kas tik jauki un forši spēja te kaut ko ierakstīt.

Otrā brīvlaika diena

Jūtos nedaudz izmesta no visa - nolādētais bioloģiskais pulkstenis neļauj gulēt ilgiilgi, darīt galīgi nav ko un smadzenes, acīmredzot pamatīgi pieradušas pie domāšanas, nebeidz dzenāt visādas domas pa galvu. Bet laikam jau ir labi tā, kā tagad ir. Pieradīšu vai mainīšu - tad jau redzēs.
Uz mani spēcīgi iedarbojas visādi nejauki likumi (dzīves nesmukie jociņi). Sākās brīvlaiks - saradās mākoņi un lietus. Būtībā esmu spiesta sēdēt četrās sienās..vismaz tā es mierinu sevi un nedomāju, ka esmu tā saucamais couch potatoe (atceros, kā pirms gada vai diviem smējos par šo apzīmējumu angļu valodas grāmatā). Ehh, egoisms un patmīla. Šorīt domāju būt beidzot jauka un apēst mammas pirkto biezpienu (kurš, starp citu, man ļoti garšo). Parasti ir tā, ka tas nostāv savu derīguma termiņu ledusskapī un pārtop pankūkās. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Nu jā, šķiet, ka no šī ieraksta var ļoti labi saprast, ka šī jau nu nav ideālā vasara. :sad face:

We can make it perfect together. :>