Laiks

Gandrīz visu šodienu dungoju, dziedu, galvā skandinu Saturday. (<- uzklikšķini!) Šķiet, sestdiena varētu būt mana mīļākā nedēļas diena.
Nepielūdzamais laiks. Tas čāpo, iet, skrien, auļo pēc sirds patikas. Tad, kad vēro pulksteni un gaidi pēdējās stundas beigu zvanu, sekunžu rādītājs laiski pārvietojas, kā liekas, gliemeža ātrumā. Tagad laiks skrien, skrien un nemanot ir pagājusi vēl viena nedēļa. Vēl vienu nedēļu tuvāk ir ilgi gaidītā vasara - nerimstošais siltums, laiskā gulšņāšana gultā līdz dienvidum, nekā nedarīšana veselus 3 mēnešus. Ja godīgi, es klusībā lūdzos, kaut nu šīs pēdējās nedēļas nolemtu nekur nesteigties. Man ir nelāgas aizdomas, ka man kaut kas no visa tā, kas šobrīd man ir, pietrūks vasarā.
Ārā ik pa laikam smidzina, un es nespēju sagaidīt, kad ķirši manā dārzā būs pilnos ziedos.

Pluss, mīnuss.

Plusi pie mīnusiem, mīnusi pie plusiem. Mēs visi sastāvam no plusiņiem un mīnusiņiem. Taču tos atšķiram katrs savādāk - kas kādam pluss, tas citam mīnuss.

Šķiet, mans visu laiku lielākais mīnuss ir tas, ka es..
Ak, šī nav pareizā vieta kur sevi nolikt vai celt saulītē.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Sniegs

Pavasaris, Tu saki?

Tad kāpēc, nolādēts, ārā snieg?

Līdz vasarai vēl 40 dienas, bet man šķiet, ka vasaras šogad nebūs nemaz un ne mazdrusciņ.

Ļaut iztraucēt

Gulēt uz šūpolēm un ļaut vējam matos spēlēties, pārāk ātri atņemot 80% no ķermeņa siltuma. Skatīties debesīs un nekustēties.
Bet ir arī bezgala jauki lasīt uz zaļā soliņa zem vecmāmiņas istabas loga un ļaut sevi iztraucēt murrājošam, melnbaltam brīnumam, kas, izlaižot nadziņus baudpilnā laimē, pamanās kutināt ceļgalus.
Reizēm ir vienkārši jāļauj kādam iztraucēt.

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.

Draudzība

Šodien nolija pirmais īstais pavasara lietus šajā gadā. Patīkami. Tagad slepus gaidīšu negaisu. Jāatklāj taču uz-lieveņa-lasīšanas sezona!

Viss ir tik burvīgi jauks, jauks, jauks, ka man nedaudz bail to baudīt pilnībā.

Un tā jau ir, ka patīkamais nāk tad, kad Tu to vismazāk gaidi. :smaids:

Pavasaris

Šķiet, ka visu mūžu varētu sēdēt uz sasilušajām flīzēm, tā arī nekad neuzvelkot neko nopietnāku par naktskreklu, biksēm un vecajiem šūziem. Vienkārši klausīties, kā bites rosās tulpju ziedos, vērot, kā kaķītis liek ķepiņu pēc ķepiņas, nākdams uz manu pusi, un spēlēties ar taureņiem, kuri sēžas uz rokām.
Stundām ilgi uz flīzēm zīmēt. Tikai trūkst krītiņu.

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)

Pārmērīga ziņkārība

-Sveiks! - Snifs sacīja. - Es atradu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.
-Cik bīstams? - trollītis Mumins vaicāja.
-Es pat gribētu sacīt - briesmīgi bīstams, - mazais dzīvnieciņš
nopietni atbildēja.
-Tad mums jāpaņem līdzi sviesmaizes, - trollītis Mumins noteica.

Ak, šie mazie, neizaugušie cilvēciņi, kas lien, kur nevajag. Un es jau gandrīz mainīju domas par cilvēku.
Bet man vienalga, cik daudz no tā visa tika nodots tālāk - labi vien ir, ka viņa zin. :smaids:

Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)