Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.
