Punkts

Jā, kaut kā tā.

Atkal jau man ir uznācis šis "negribu-vairs-būt-viena" periods. Prieks, ka tādos es pietiekami racionāli pieeju visa ļaunuma saknes meklējumiem.

Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šo situāciju rada ne tik daudz pārējie, cik es pati. Love takes two, kā es vienmēr esmu teikusi, bez tam viss balstās uz izvēlēm, iespējām. Šodien man šķiet, ka es izvēlos neīstos cilvēkus - tos, kuri visnotaļ noteikti ir gatavi aiziet pie kādas citas, kura, starp citu, ar 100% garantiju vienmēr uzradīsies un, kā likums, būs man tuvs cilvēks (pietiekami tuvs, lai es apsvērtu iespēju atkal vienkārši paiet maliņā un noslēgt kārtējo aizraušanos augstāka labuma vārdā), vai arī vienkārši tādus, kuriem es nepatikšu vai kuri nepatiks man. Trakums.

Derētu beidzot "lauzt vientulības lāstu", savādāk mani aizvien vairāk nomāc doma par visnotaļ iespējamo kaķu tantes likteni.

Where is my Romeo, eh? Where is my prince on a white horse?

Impulss, pretreakcija

Vasara tuvojas beigām, tāpat arī mana pacietība un lēnprātīgums. Pēdējā laikā (atkal šie vārdi) es diezgan (vai pārāk?) bieži sekoju savām impulsīvajām idejām, kas ir pretreakcija uz darbībām, kuras man nepatīk. Tas jau it kā nav nemaz tik slikti, ja vien es drīz pēc tam visu nepārdomātu un saprastu, ka tā nemaz negribēju īsti darīt. (Toties lietas, kuras es, kā izrādās, esmu gribējusi darīt, man nesanāk izdarīt. Hmm, izklausās sarežģīti.) Šķiet, ka atkal kādas divas personības puses nespēj savā starpā īsti pareizi harmonizēt.

Vadoties pēc manas nesen izdomātās gandrīz dziļās domas, kas mēģina izskaidrot, kāpēc meitenēm (un vispār sapņotājiem, ilūziju lolotājiem - tādiem, kā es, nevis citādākiem) ir varbūt nedaudz vieglāk sadzīvot ar citiem cilvēkiem, es tagad oficiāli varu tikt uzskatīta par traku, galīgi bezsakarīgu un trakoti dīvainu (vismaz man šķiet, ka tā citi to varētu interpretēt). Diemžēl ne pārāk labā nozīmē.

Citiem vārdiem sakot, šī ir problēma, ar kuru man vajadzētu pēc iespējas drīzāk tikt galā. Ignorēt? Izvairīties? Mēģināt sevi piespiest neņemt to visu galvā? Risinājumu ir daudz, taču pagaidām šķiet, ka īstais tā arī nav atradies.

Jā, lai kļūtu nedaudz skaidrāks, par ko es te īsti runāju, galvenā emocija, kas visus impusiņus ierosina, ir greizsirdība (ak, nolāpītā egoiste!).