Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Revolution

Šķiet, ka apģērbu atrašana nu jau ir kļuvusi par briesmīgāko izaicinājumu pasaulē. Mani sāk pārmākt bailes, ka drīz galīgi nebūs, ko vilkt. Arvien vairāk manā galvā pavīd doma par šuvējas karjeras uzsākšanu (vismaz sevi varētu apšūt ar jaukumiem), taču, kā jau parasti, es noraustos un ielienu stūrītī, sak', neko nezinu, neko nedaru. Neko nedaru un punkts. Ak, kā man gribētos kļūt par tādu mākslinieka personu, kas šuj un glezno, un fotogrāfē, un spēlē, un dara vēl visādus brīnumus! Uhhtīīī. :sapņaini skatās tālē:

Es gribētu uzrīkot sev revolūciju. Revolūciju garam un miesai, visam. Es jau minēju, ka vēlētos vēl kādu brīvu nedēļu, lai pamainītu sevi. Man vienkārši vajadzētu tikt ar sevi, savām bailēm, kompleksiem, slinkumu.. ar visu, visu vienkārši tikt galā. Bet man pietrūkst laika.

Laikam vienkārši jāuzticas dzīvei - tā pārveidos mani tādu, kāda es esmu iecerēta.

Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Pirmdiena.

Laiks šonedēļ ir vairāk manās rokās. Nav tik daudz vietu, kur citi ir noteikuši, ka jābūt, ir vairāk vietu, uz kurām dodos tikai tāpēc, ka pašai gribās. Nuja.
Bet manā dzīvē, šķiet, trūkst noteiktības un pārliecinātības par to, ko daru vai ko nedaru. Problēmas sagādā arī lietu klasifikācija. Un visu laiku nepamet sajūta, ka nevajadzēja tam visam atļaut tik tālu iet - vajadzēja apstādināt jau agrāk, kad pirmo reizi ienāca prātā doma, ka viss ir aizgājis par tālu. Nuja.
Un ir pirmdiena. Šodien jāizdomā, ko es iesākšu ar šo nedēļu un dzīvi kopumā. Jauki.

Drosme

Jā, tās ir divas no drosmes izpausmēm - ticēt saviem spēkiem un būt pašam, neņemot vērā gandrīz pilnīgi neko, ko par to domā vai saka citi, standartus vai jebko citu, kas mūs parasti ierobežo. Laikam jau vienkārši mazs zemapziņas jociņš, bet nudien zīmīgā dienā es domāju par drosmi - šodien taču cilvēkiem, kas lepni nes šo īpašību savā vārdā, ir vārda diena (starp citu, apsveicu visus Drosmjus un visas Drosmas! :]).
Pagājušajā sestdienā mūsu skolā pienāca ilgi gaidītais volejbola turnīrs, uz kuru es devos ar iekšēji trīcošām kājām un apslēptu, mazītiņu paniku (vēl joprojām nesaprotu, kā izdevās noslēpt to, cik ļoti man bija bail no tā visa). Nospēlējām labi, kaut gan šo un to noteikti varējām labāk (kur nu bez šīs apziņas!). Mums bija ļoti paveicies, jo izlozējām vietu spēcīgākajā grupā un pirmā spēle bija pret tautā zināmo volejbola monstriņu (nav domāts ļaunā nozīmē, drīzāk mazdrusciņ mīlīgi). Lai nu kā, spēles gaitā es (varbūt ne tikai) sapratu, ka īstenībā nebija nemaz pamata baidīties..vismaz ne šoreiz.
Ar to es tikai gribēju ļaut jums iejusties situācijā, kurā esi novērtējis pretinieku augstāk, nekā tas ir patiesībā. Protams, tas nav nekas ļauns, ja šādā gadījumā Tu esi gatavs un centies vairāk, nevis nobīsties. Bez tam ļoti, ļoti slikti būtu, ja mums būtu apziņa, ka būs viegla uzvara (angļu valodā nesen bija jārunā par tēmu "Pride always comes before a fall", kas ir tik nolāpīti precīzi attiecināms uz mani). Un šajā situācijā mēs nevis nobijāmies, bet gan darījām visu tā, kā varējām, centāmies, cīnījāmies..vienkārši bijām drosmīgas.
Un jā, man nemaz īsti nebija pamata iekšēji baidīties no tās sestdienas. Sacensību pirmo kārtu beidzām kā trešās savā grupā (no četrām komandām) un nākamreiz spēlēsim pret spēcīgo otro komandu no otras grupas. Cerams, ka man neuzaugs apziņa, ka mēs varam visu ko - šoreiz laikam labāk būtu atkal nedaudz bez pamata pabaidīties.

Guļamsestdiena

Vakar bija trakoti gara piektdiena, kas iestiepa savus laika taustekļus sestdienas rīta stundās.
Rīta pusē biju Rīgā, lai pārliecinātos, ka Latvijas veikali vēl joprojām nav īsti domāti man. Un atkal apsveru domu sākt šūt sev apģērbu, taču, zinot, cik ļoti veikla ir bijusi mana iepriekšējā saskarsme ar šujmašīnām, māc šaubas, ka kādreiz šo domu realizēšu. Bet nu tad jau redzēs. Vispār Rīgā traki miegojos, un, braucot ar vilcienu, paspēju nogulēt pāris pieturu. Kaut kā šķiet, ka Vangaži ir vieta, kuru es vienmēr kaut kā noguļu vai vienkārši palaižu garām.
Jau vilcienā es zināju, ko darīšu, kad aizbraukšu mājās. Depo. Vēl joprojām mēs, mazie volejbola (un ne tikai) entuziasti, tiekamies ne-lietainās dienās, un, ja godīgi, man tas traki patīk. Un ir žēl apzināties, ka drīz tas vienkārši beigsies. Vakarpusē nodevāmies neveiksmīgiem ballītes meklējumiem, pēc kuriem izdomāju, ka varētu ko mierīgu uzrīkot pie manis. Filmu nakts vistiešākajā nozīmē. Segu un spilvenu valstība līdz pat sešiem no rīta. Siltums, mīļums un labas filmas.
Bezmiega reibumā pēc tam vēl devos mazā pastaigā pa tukšo pilsētu, kuru, kaut gan mākoņu aizsegā, iedomājos saules staru siltumā. Un man šķiet, ka mākoņi ir savādāki kā citus gadus. Bulciņu veikalu smarža sajaucās ar rudens kritušo lapu smaržu, veidojot visnotaļ interesantu smaržu kokteili. Man ļoti patika šī pastaiga, man ļoti patika vispār visa piektdiena.

[Bildē mēs redzam manas kediņas, kas jauki harmonizē ar nolauztās ceļa zīmes zilo krāsu]

Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.

Mieriņš?

Šodien viss tik traki mierīgs pēc vakardienas mini-drāmas un smagajām sarunām. (Vai tiešām?)
Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz salauzt manus tik tikko pieņemtos lēmumus, tikai ar to, ka beidzot ir tik tuvu un tik ilgi, lai (ar prieku?) paciestu manus tik tikko aizsāktos, bet nebeidzamos runas plūdus. Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz atkal visu sagriezt tā, ka man pilnīgi gribās viņu nedaudz iekaustīt par to, ka tas nav izdarīts mazlietiņ agrāk. Man laikam ļoti patīk tas, ka tā vienkārši notiek ar mums, padevīgajām sievietēm (sievietītēm). Ak, nolāpītie vīrieši un viņu īpatnējais siltums.
Tikai es tagad nezinu - vai man justies kā marionetei, kura katru reizi, kad kaut tikai mazdrusciņ tiek parauta aukliņa, dara tieši to, ko raustītājs no tās sagaida?
P.S. Vai Tu ticētu, ja es teiktu, ka man nav neviena bilde ar lietu?

Punkts

Jā, kaut kā tā.

Atkal jau man ir uznācis šis "negribu-vairs-būt-viena" periods. Prieks, ka tādos es pietiekami racionāli pieeju visa ļaunuma saknes meklējumiem.

Jau kādu laiku man ir skaidrs, ka šo situāciju rada ne tik daudz pārējie, cik es pati. Love takes two, kā es vienmēr esmu teikusi, bez tam viss balstās uz izvēlēm, iespējām. Šodien man šķiet, ka es izvēlos neīstos cilvēkus - tos, kuri visnotaļ noteikti ir gatavi aiziet pie kādas citas, kura, starp citu, ar 100% garantiju vienmēr uzradīsies un, kā likums, būs man tuvs cilvēks (pietiekami tuvs, lai es apsvērtu iespēju atkal vienkārši paiet maliņā un noslēgt kārtējo aizraušanos augstāka labuma vārdā), vai arī vienkārši tādus, kuriem es nepatikšu vai kuri nepatiks man. Trakums.

Derētu beidzot "lauzt vientulības lāstu", savādāk mani aizvien vairāk nomāc doma par visnotaļ iespējamo kaķu tantes likteni.

Where is my Romeo, eh? Where is my prince on a white horse?

Morāle

Kauns pa visu ģīmi un traki sirdsapziņas pārmetumi jeb dažas attiecības uz kādu laiku es nu pavisam noteikti pārtraukšu. Negaidīti būtu par maz teikts, taču vairāk teikt es ne vēlos, ne drīkstu - pašas ētikas kodekss nu ir uzlicis diezgan trakus standartus, kuriem es pazemīgi paklausīšu.
Lai nu kā, tas visnotaļ noteikti tiks nolikts aizmirstības plauktos ar traki lielām cerībām, ka ļoti bieži man to nepieminēs. (Derētu jau sākt pašai un būt pirmajai, kas nepiemin, ne?)
Šodien ārā vismaz ir jaukumjauka diena. Pamēģināsim nu izbaudīt atlikušo vasaru, vai ne, draugi?
P.S. Cik jauki - lasot atslēgas vārdus sagribējās iekosties sulīgā ābolā.

Impulss, pretreakcija

Vasara tuvojas beigām, tāpat arī mana pacietība un lēnprātīgums. Pēdējā laikā (atkal šie vārdi) es diezgan (vai pārāk?) bieži sekoju savām impulsīvajām idejām, kas ir pretreakcija uz darbībām, kuras man nepatīk. Tas jau it kā nav nemaz tik slikti, ja vien es drīz pēc tam visu nepārdomātu un saprastu, ka tā nemaz negribēju īsti darīt. (Toties lietas, kuras es, kā izrādās, esmu gribējusi darīt, man nesanāk izdarīt. Hmm, izklausās sarežģīti.) Šķiet, ka atkal kādas divas personības puses nespēj savā starpā īsti pareizi harmonizēt.

Vadoties pēc manas nesen izdomātās gandrīz dziļās domas, kas mēģina izskaidrot, kāpēc meitenēm (un vispār sapņotājiem, ilūziju lolotājiem - tādiem, kā es, nevis citādākiem) ir varbūt nedaudz vieglāk sadzīvot ar citiem cilvēkiem, es tagad oficiāli varu tikt uzskatīta par traku, galīgi bezsakarīgu un trakoti dīvainu (vismaz man šķiet, ka tā citi to varētu interpretēt). Diemžēl ne pārāk labā nozīmē.

Citiem vārdiem sakot, šī ir problēma, ar kuru man vajadzētu pēc iespējas drīzāk tikt galā. Ignorēt? Izvairīties? Mēģināt sevi piespiest neņemt to visu galvā? Risinājumu ir daudz, taču pagaidām šķiet, ka īstais tā arī nav atradies.

Jā, lai kļūtu nedaudz skaidrāks, par ko es te īsti runāju, galvenā emocija, kas visus impusiņus ierosina, ir greizsirdība (ak, nolāpītā egoiste!).

Mysterious Song

Sveiki, mani dārgie, šajā gandrīz vai burvīgajā rītā/pēcpusdienā!
Pēdējā laikā man ir gadījies būt bezspēcīgai, dusmīgai, saskumušai, salūzušai un kādai tik vēl ne. Labā ziņa gan ir tāda, ka es tik un tā kopumā esmu visai stipra palikusi un turpinu brist apņēmīgi uz priekšu pa šo dzīvi. Rezumējot visu, kas noticis - man iet tīri labi, kaut gan, kā jau vienmēr, varētu (un gribētos) kaut kā nedaudz labāk. Nu lai jau, kādu dienu gan jau, ka būs arī nedaudz labāk.
Vakar vakarā es gribēju ierakstīt kaut kādas trakās pārdomas par dzīvi, taču tās tagad no galvas ir izlidojušas. Visticamāk, ka labi vien ir, ka tā. Vispār vakars izvērtās visai..dīvains? Mani paspēja mazliet piečakarēt vairāki cilvēki, es jau kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka vīrieši nudien māk jauki liet saldus melus manās naivajās smadzeņu šūnās, un atkal atklāju bērnišķīgo prieku, kas rodas slapjos, žļurkstošos šūzos un nezināmas, bet visnotaļ jaukas dziesmas atrašanas savā mūzikas atskaņotājā (dziesmu vari noprovēt šeit).
Lai nu kā, es vienkārši gribēju kaut ko šeit ierakstīt..un ceru to darīt atkal visai drīz.

True love is a process not an event

Mans minka tumsā spīdina savas aces uz mani, kamēr es, negaidītas iedvesmas (vai arī pienākuma apziņas) dēļ sēžu uz grīdas un cītīgi rakstu visādus niekus datorā. Mazais, mīļais murmulītis, nudien.
Ak, jā, es jums silti iesaku noskatīties filmu (svētdien 17:00 LNT)

"Love

and
other disasters"

loved almost everything about it. (Pie vainas varētu būt mana tik tikko atklātā diezan lielā patika pret Britāniju Mērfiju un viņas visnotaļ jauko, piesmakušo balsi, kaut gan paņēma arī Talulas (? Tallulah) tēls.)
Cik dienas kakao ir dzerams, ja tas tiek turēts termosā?

It'smeagain

Piedodiet, es esmu bijusi slinka - un vēl joprojām esmu. Ar mani viss ir kārtībā (vairāk vai mazāk), pēdējo dienu laikā ir bijuši daudzdaudz negaisi - man pat sāk šķist, ka drīz no fobijas būšu veiksmīgi pārvietojusies uz vienaldzību.
Ak, jā, es sevi laikam beidzot mīlu. Ka tik nav par daudz.

Mans nepārprotami esošais ego vienkārši izdomāja, ka kādam no jums tomēr varētu interesēt, kas ar mani notiekās.

ņau! - murrr

Nu jā. Es jau kādu labu laiciņu esmu mājās patiesībā, un man jau sen noteikti vajadzēja saņemties kaut kā mazdrusciņ atstāstīt to, ko mēs tur īsti darījām, kā mums gāja un kādi mazi asinssūcēju bari dzīvo tur. Bet nē, es vel aizvien būšu slinka, jo..nolāpīts, man nāk miegs, bet aizmigt nevar.
Man ir diezgan liels prieks, ka mana vasara ir kļuvusi mazdrusciņ daudzveidīgāka, visnotaļ interesantāka, mazdrusciņ mīlīgāka & foršāka, kā arī naksnīgāka - nedaudz karstā laika dēļ, taču lielākoties tāpēc, ka saullēkts tagad ir arī mana atkarība.
Es tikai gribēju pateikt, ka man iet labi. :) Un tagad es iešu paskatīties, vai mamma ir atstājusi kādu upeni vai aveni un vai ērkšķogas jau gatavas (jā, laika izjūta un dārza pazīšana ir nedaudz iedragāta).

Nonsense; nothing, actually pt.2

Šobrīd man vairs nav bail braukt projām. Man diezgan daudz vairāk ir bail, ka nevienam es nepietrūkšu. Jā, laikam tomēr viņam (viņiem?) bija taisnība, ka.. Nu jā, šeit vajadzētu sekot nelielam paskaidrojumam, par ko viņam (viņiem?) bijusi taisnība, taču es šo domu nespēju šobrīd noformulēt tā, lai tā tiešām ietvertu tikai to jēgu, kas teiktajā bija ielikta.
Nekas nav mainījies. Vēl joprojām ir debešķīgi jauki ripināties lejā pa kalnu, griezties uz riņķi vien, kamēr galva sareibst ļotiļoti, un skraidīt apkārt, ar izstieptām rokām uz sāniem, tēlojot lidmanšīnu. Un ziniet, šādas un jebkādas citas līdz dziļumiem nekaitīgas, nevainīgas un mazdrusciņ bērnišķīgas izdarības vēl joprojām liek patiesu smaidu uz manām lūpām.
Šonakt gulēšu māsas istabā, jo manējā vinila tapetes veido ļoti ciešas un (cerams) ilglaicīgas attiecības ar apmetumu. Un tieši tagad man šķiet, ka ir pienācis laiks doties gulēt. Rītā vēl daudz kas jāpaspēj, daudzi jāmēģina satikt..

Don't worry, I'll be gone

Te nu mēs esam. Mans vēders nepatīkami sagriežas ikreiz, kad es saprotu, ka nu vairs tikai pēc nedaudz vairāk kā divām diennaktīm (t.i. 2. jūlija 5:00 - vai Tu jūti šajos ciparos esošo nežēlastību, kurā es esmu kritusi?) es stāvēšu pie nezināma izmēra autobusa ar koferi rokās. Nolāpīts, tas laiks tiešām nedaudz par ātru skrien.
Es nemācos no savām kļūdām, tas ir pierādījies. Vakar sev teicu, ka jāiet sakarīgā laikā gulēt, taču atkal aizgāju tikai pēc 3iem (un normāli gulēju līdz kādiem 7iem..), rezultātā šodien ik pa laiciņam es sevi pieķeru, blenžot uz kaut kādu priekšmetu, pilnīgi neko nefiltrējot (hmm, varbūt es tagad māku gulēt ar acīm vaļā?). Maziņš plusiņš šim negulētajam rītam: mana istaba izskatās varen jauki, kad saule jau ir uzlekusi. :)

Nothing, actually

Pagājušās negulētās nakts dēļ esmu nedaudz nojaukusi visu savu ritmu, taču tas nekas - to es atgūšu. Ņemot vērā to, ka mana ceturtdiena, 24. jūnijs ilgst apmēram 9 stundas, varu teikt, ka esmu paspējusi diezgan daudz izdarīt.
Ir jaunas, radošas idejas - es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka spēšu tās īstenot (beidzot kāda no tām visām idejām taču ir jārealizē!). Reizēm pabūt vienam ir viss, ko vajag, lai ļautu sev atkal nedaudz pabūt tajā dimensijā, kas mazdrusciņ tikusi aizmirsta laikā, kad kaut kur jāskrien vai kaut kas jāizdara.
Šovakar es esmu sev pagādājusi arī iemeslu, lai sevi nedaudz lamātu un peltu savā galvā. Naivā personības puse aizvien biežāk pārmāc loģiski domājošo, tādējādi diktējot manām kājām ceļu uz vietām, kurās es varētu sastapt savus iedomu tēlus. Diemžēl tad, kad es atrodu viņus, nebūt nenotiek tas, ko es esmu iedomājusies. Dažreiz man šķiet, ka daudz labāk būtu, ja sapņi nekad, nekad nesatiktu realitāti, ja starp tiem būtu strikti novilkta līnija, ja..
Un beidzot, beidzot (!) es piespiedu sevi izkustēties, kad aiz loga laiciņš nav tik daudzsološs, kā gribētos. Sajūta nudien ir laba, tā kā ļoti ceru, ka man tas izdosies vēl un vēl.

Kristofors Kolumbs un co.

Ceturtā lietus diena. Vai šie visnotaļ nu jau vasaru graujošie laikapstākļi beigsies? Nē, nepārprotiet, lietus vēl aizvien ir jauks - mana nepatika ir vērsta tikai un vienīgi pret faktu, ka šādā laikā es nevaru darīt to, ko esmu veiksmīgi darījusi lielāko brīvlaika daļu. Nedaudz nejauki sanācis, nudien. Bet es cenšos nepazaudēt savu personības daļu, kas veiksmīgi iefiltrējas jebkādā sabiedrībā, tātad arī jebkādos laikapstākļos. Ziniet, šodien tā atkal uzpeldēja un apņēma manu spītību (līdzīgi kā amēba, omnom), tāpēc šodien es jūtos daudz labāk lietū, nekā dažas dienas saulē.
Lai arī cik ērti tas būtu, es atļaušos vairs nemelot (citāts no vēstules, ko vakar rakstīju Susuriņam): 'Es esmu sabiedriska, atrodos starp cilvēkiem, bet tik un tā pamanos būt viena. Es tāda vienkārši esmu. Man laikam iekšā vienkārši ir biologa skaitīšanas principi - viens, divi, daudz, un visērtāk es jūtos tajos pirmajos, trešo būtībā neatzīstu - bars nav forši, barā Tevi var nedzirdēt, nepamanīt. '
Visādas diezgan nereālas idejas jaucas pa manu galvu; diez, kāda no tām reiz piepildīsies?

No hero in her sky

Hmm, man galvā ir visādas domas, taču mans prāts atsakās tās kaut kādā veidā sakārtot vai vispār uztver tā līdz galam. Šajā brīdī vainot es varētu visu ko, kas vien ienāk prātā, taču kāda jēga meklēt vainīgo, ja tas tāpat neatrisina problēmu?
Man beidzot ir kaut kāds must see & must read saraksts. Tiesa, ne manis radīts, bet manis pieņemts. Pagaidām viss iet pēc plāna, un es pārāk sevi neesmu sabendējusi, to ievērojot. Varētu būt, ka tas mainīsies, jo, pamatojoties uz šiem sarakstiem, es pagaidām esmu noskatījusies tieši vienu filmu un izlasījusi tieši nevienu grāmatu. Nē, nepārprotiet - dažas filmas & grāmatas es jau esmu redzējusi/izlasījusi pirms šī saraksta atrašanas (un laikam arī radīšanas). Jebkurā gadījumā, es sev tomēr atstāšu iespēju šo sarakstu pilnībā neievērot, ja nu kas.
Viss atkal kļuvis mazliet bezjēdzīgs & nejēdzīgs. Es ļotiļoti ceru, ka tas ir tā aši pārējoši.

Will you ever miss me?

Sleep

Man šķiet, ka es vairs nemāku gulēt. Izklausās kaut kā nedaudz nepareizi, taču savādāk pateikt es pagaidām nemāku. Ņemot vērā manu dienas režīmu (t.i. vairāk sporta & mazāk ēdiena, kā parasti), man vajadzētu gulēt kā nosistai. Tā nudien nav, un zini, kas Tev tagad jāsaka? Stulbi Tev, Pūciņ, stulbi Tev!
Vakar vakarā arī bija negaiss. Varu paziņot, ka man vairs nav paniskas bailes no negaisa. ^^ Es jau pat sāku izbaudīt zibeni & pērkonu tumsā, kad tas beidzās gandrīz uzreiz pēc tam, kad biju nonākusi mājās.
Visā visumā man patīk šī vasara. Viss ir galīgi citādāk un kaut kā savādi forši. Man liekas, ka es varētu drīz sākt strādāt par sekretāri vai statistiķi vai arī kļūt par profesionālu volejbolisti. :smiekliņš:

Slapjums

Līst jau otro dienu pēc kārtas. Nu labi, tagad nelīst, bet ārā ir pietiekami slapjš, lai jebkurš, kuru es aicinātu spēlēt volejbolu, mani pasūtītu pāris mājas tālāk (un ne tikai).
Vakar vakarā man bija daudz,daudz,daudz ideju, ko šodien darīt. Šodien man ir bezgalīgs slinkums kaut kam ķerties klāt. Slinkums pat nomāc uzmācīgās (& nevajadzīgās) domas, par ko es arī tam esmu pateicīga. Taču viennozīmīgi man labāk patīk nedomāt, kamēr es kaut ko daru nevis nedaru.
Šodien atkal noskatījos filmu, atkal bija mindfuck, kas saistīts ar kādu dziesmu. Šoreiz gan patīkamāks - tagad es esmu atguvusi vēl vienu ļotiļoti jauku & sen zināmu dziesmu, jā. Es pat vēl vārdus atceros!
Ehh, atmiņas, jā. Runājot par tādām, kaut kā ik pa laikam es atceros bērnudārzu. Piektdien, kad biju izlaidumā, pēc ilgailga laika atkal redzēju savu bērnudārza labāko draudzeni, un tā nu mēs tagad gremdējamies atmiņās par manām lācīšu kladēm un viņas nevēlēšanos sūtīt man vēstuli.

Ņemu!

Beidzot jūtu, ka brīvlaiks sācies. Spontānie 'Ejam ārā?', non-stop volejbols vakaros (un ne tikai) un regulārā pēdu atmazgāšana no smilšu dzelten-sarkan-oranžās krāsas.

Man kaut kā sāk likties, ka esmu pazaudējusi to daļu no sevis, kas tik jauki un forši spēja te kaut ko ierakstīt.

Otrā brīvlaika diena

Jūtos nedaudz izmesta no visa - nolādētais bioloģiskais pulkstenis neļauj gulēt ilgiilgi, darīt galīgi nav ko un smadzenes, acīmredzot pamatīgi pieradušas pie domāšanas, nebeidz dzenāt visādas domas pa galvu. Bet laikam jau ir labi tā, kā tagad ir. Pieradīšu vai mainīšu - tad jau redzēs.
Uz mani spēcīgi iedarbojas visādi nejauki likumi (dzīves nesmukie jociņi). Sākās brīvlaiks - saradās mākoņi un lietus. Būtībā esmu spiesta sēdēt četrās sienās..vismaz tā es mierinu sevi un nedomāju, ka esmu tā saucamais couch potatoe (atceros, kā pirms gada vai diviem smējos par šo apzīmējumu angļu valodas grāmatā). Ehh, egoisms un patmīla. Šorīt domāju būt beidzot jauka un apēst mammas pirkto biezpienu (kurš, starp citu, man ļoti garšo). Parasti ir tā, ka tas nostāv savu derīguma termiņu ledusskapī un pārtop pankūkās. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Nu jā, šķiet, ka no šī ieraksta var ļoti labi saprast, ka šī jau nu nav ideālā vasara. :sad face:

We can make it perfect together. :>

This is it

Vēl viens gads skolā pabeigts. Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks - skan nedaudz biedējoši. Es (mēs) pieaugam, atlicis tik maz laika, lai varētu tā vienkārši baudīt dzīvi. Skumjākais ir tas, ka tagad, kad es to drīkstu darīt (īpaši) nekaitējot savai dzīvei, es to nedaru. Jāmainās, bet vai es mainīšos?

Vēl šī mēneša sākumā es gaidīju, kad beidzot atplauks kokiem zaļās lapas, tad ar nepacietību gaidīju ķiršu ziedus, tad ceriņus.. Tagad tas viss ir te (ķiršu ziedi vairs nav), un es ilgojos pēc vasaras - pēc zemenēm, svaigu piparmētru tējas, silta ūdens ezeros/jūrās/upēs un vēl dažiem sīkumiem.

Nebeidzama vāļāšanās pa gultu no rītiem (dienvidū?), nekā nedarīšana 24/7 ir oficiāli sākusies.

Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks. Enjoy & don't forget to

L O S E - Y O U R - M I N D!

Failblog

Pēdējā laikā laiciņš ārā ir ļoti ļoti jauks. Bet, lai atsvērtu ārā valdoši idilli, es esmu kļuvusi šausmīgi-briesmīgi neveikla. Nekas man rokās neturas, viss man krīt, visu laiku es fail, reizēm es krītu (jā, tagad man ir nedaudz uzpampusi mugura un skaista, pusotra sarkana švīka turpat blakus - skaistums pārākais!), krūzes no plauktiem pašas veļās ārā un bumbas pašas lido pāri kaimiņu sētām.
Nu jā. Stulbi man? Nu nezinu, nezinu. Drīzāk jau stulbi tiem pārējiem - vairāk neveiklums iet uz āru, nekā vēršas pret mani. :ļauns smīniņš:
Es kaut kā ne par to gribēju runāt (laikam), bet tagad galīgi nezinu, ko citu lai pastāsta, hmmm.
P.S. Ceturtdienas noteikti nav manas dienas.

Don't believe everything happiness says

Man pretī nāca maza sejiņa, smaidot zilajām acīm un lūpām, kuras notraipītas ar plombīra saldējumu. Pasmaidu.
Bet šodien cilvēki pārvietojas rindās, kolonnās. Dīvainības nekad nemirst, mm?
P.S. Es vairs nemāku rakstīt.

Hmm

Vai vakara nogurums var izraisīt svārstīgu emocionālo pagrimumu?

18 days remains.

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Laiks

Gandrīz visu šodienu dungoju, dziedu, galvā skandinu Saturday. (<- uzklikšķini!) Šķiet, sestdiena varētu būt mana mīļākā nedēļas diena.
Nepielūdzamais laiks. Tas čāpo, iet, skrien, auļo pēc sirds patikas. Tad, kad vēro pulksteni un gaidi pēdējās stundas beigu zvanu, sekunžu rādītājs laiski pārvietojas, kā liekas, gliemeža ātrumā. Tagad laiks skrien, skrien un nemanot ir pagājusi vēl viena nedēļa. Vēl vienu nedēļu tuvāk ir ilgi gaidītā vasara - nerimstošais siltums, laiskā gulšņāšana gultā līdz dienvidum, nekā nedarīšana veselus 3 mēnešus. Ja godīgi, es klusībā lūdzos, kaut nu šīs pēdējās nedēļas nolemtu nekur nesteigties. Man ir nelāgas aizdomas, ka man kaut kas no visa tā, kas šobrīd man ir, pietrūks vasarā.
Ārā ik pa laikam smidzina, un es nespēju sagaidīt, kad ķirši manā dārzā būs pilnos ziedos.

Pluss, mīnuss.

Plusi pie mīnusiem, mīnusi pie plusiem. Mēs visi sastāvam no plusiņiem un mīnusiņiem. Taču tos atšķiram katrs savādāk - kas kādam pluss, tas citam mīnuss.

Šķiet, mans visu laiku lielākais mīnuss ir tas, ka es..
Ak, šī nav pareizā vieta kur sevi nolikt vai celt saulītē.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Sniegs

Pavasaris, Tu saki?

Tad kāpēc, nolādēts, ārā snieg?

Līdz vasarai vēl 40 dienas, bet man šķiet, ka vasaras šogad nebūs nemaz un ne mazdrusciņ.

Ļaut iztraucēt

Gulēt uz šūpolēm un ļaut vējam matos spēlēties, pārāk ātri atņemot 80% no ķermeņa siltuma. Skatīties debesīs un nekustēties.
Bet ir arī bezgala jauki lasīt uz zaļā soliņa zem vecmāmiņas istabas loga un ļaut sevi iztraucēt murrājošam, melnbaltam brīnumam, kas, izlaižot nadziņus baudpilnā laimē, pamanās kutināt ceļgalus.
Reizēm ir vienkārši jāļauj kādam iztraucēt.

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.

Draudzība

Šodien nolija pirmais īstais pavasara lietus šajā gadā. Patīkami. Tagad slepus gaidīšu negaisu. Jāatklāj taču uz-lieveņa-lasīšanas sezona!

Viss ir tik burvīgi jauks, jauks, jauks, ka man nedaudz bail to baudīt pilnībā.

Un tā jau ir, ka patīkamais nāk tad, kad Tu to vismazāk gaidi. :smaids:

Pavasaris

Šķiet, ka visu mūžu varētu sēdēt uz sasilušajām flīzēm, tā arī nekad neuzvelkot neko nopietnāku par naktskreklu, biksēm un vecajiem šūziem. Vienkārši klausīties, kā bites rosās tulpju ziedos, vērot, kā kaķītis liek ķepiņu pēc ķepiņas, nākdams uz manu pusi, un spēlēties ar taureņiem, kuri sēžas uz rokām.
Stundām ilgi uz flīzēm zīmēt. Tikai trūkst krītiņu.

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)

Pārmērīga ziņkārība

-Sveiks! - Snifs sacīja. - Es atradu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.
-Cik bīstams? - trollītis Mumins vaicāja.
-Es pat gribētu sacīt - briesmīgi bīstams, - mazais dzīvnieciņš
nopietni atbildēja.
-Tad mums jāpaņem līdzi sviesmaizes, - trollītis Mumins noteica.

Ak, šie mazie, neizaugušie cilvēciņi, kas lien, kur nevajag. Un es jau gandrīz mainīju domas par cilvēku.
Bet man vienalga, cik daudz no tā visa tika nodots tālāk - labi vien ir, ka viņa zin. :smaids:

Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)

Bezdarbība

Brīvlaiks, brīvlaiciņš. Nu kāpēc viņš ir tik bezdarbīgs? Man nav nekādu plānu, es vienkārši sēžu virtuvē (un visu laiku ēdu ēdu ēdu), guļu uz dīvāna pie televizora vai sēžu šeit pie datora un kaut ko cenšos uzrakstīt. Tagad saprotu, kāpēc daļa no manis baidās no mazā cipara 9.
Vakar es jutos slikti, un no manas mājas varēja redzēt, kā vēl viena dvēsele ceļo uz debesīm. Mamma atnesa kolu (labākās zāles pret vēdergraizēm līdzās Skittles, jājā), un tad es mizoju kartupeļus. Viņa nesaprot, kā es tā varu. Kad viņai esot slikti, viņa nevar un negrib neko darīt - tikai gulēt gulēt gulēt. Es tā nevaru. Vismaz ne ilgstoši, jo bezdarbība mani nomāc. Nav jau arī tā, ka es visu laiku skrienu un kaut ko daru. Nebūt ne. Man patīk arī paslinkot. Slinkošana vismaz ir kaut kāda darbība, bezdarbība tāda nav. Dzīve jau nekļūst garāka, tāpēc dari, kamēr vari!
Nu jā, un varbūt pienāks tāda diena, kad manā blogā dižosies manis uzņemtās bildes.

Siltums

Man nepatīk gaidīt cilvēkus. Tas man liek domāt visādas nejaukas domas par to, ka es esmu vienīgā muļķe, kurai nav nekā labāka, ko darīt, un kura ar prieku dodas uz satikšanos un baidās nokavēt. Es pat ar savu vēl piecas minūtītes ar kaķīti uz puncīša-bremzēšanu tur biju ašāk par viņu. Un jā, es dzīvoju otrā pilsētas pusē, kamēr viņam būtu jāpieceļ sava pakaļa un jāpārvieto tā prezīci 3 mājas tālāk.
Doh. Nu jā, bet toties šodien es pirmo reizi šajā pavasarī sēdēju uz soliņa un izjutu lietu. :supersmaidīgais smaidiņš: Šodien uzvilku arī savu zilo mēteli - vajag krāsas apkārt, jājā, beidzot ir tik silts, lai es varētu mierīgi ar mētelīti aiziet tālāk par dzelzceļa staciju. Vairs tikai 9 piektdienas līdz vasarai. Vairs tikai 9 piektdienas..

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Tulpes

Noputējis viņu apbrīnojamais mājas planetārijs, ne reizi neiedarbināts, drūmi skatās caur zvaigžņu attēlojamajiem caurumiņiem. Izkrīt spuldzīte, un man nav bateriju, kas ļautu zvaigznēm nolaisties uz manas istabas sienām, radot ko līdzīgu Āfrikas naktij.

Fotolentes gabaliņi, ieslodzīti plastmasas rāmīšos, atbrīvo pavasari saules gaismā. Tulpes stāvu zem manas galvas, arī virtuvē un bēniņos. Tā tas bija senāk.

Pavasaris ir un būs. Apkārt parādās aizvien vairāk asfalta, un peļķu spulgās acis slēpjas vietās, kuras no logiem nevar redzēt. Mušas un visādi citādi kustoņi ir pamodušies un neprātīgi triecas pret loga rūtīm, cerot nonākt pie lepni spīdošās saules.

5, 4, 3, 2, 1. Es skaitu, skatos zvaigznēs un griežos ap savu asi. Tu mani nesaproti, es Tevi nedzirdu. Ja Tu atnāktu, es nezinu, vai mēs satiktos. Es neesmu tagad, es esmu tur, tulpju laukā, un uz sienas spulgo zvaigznītes.

Viedoklis

Vakardien bija visnotaļ interesanta literatūras stunda, kurā runājām par skaisto un, lai nevajadzētu teikt "neglīto", skaistā pretstatu. Mēs veidojām sarunu: kāds uzdod jautājumu, cits atbild.

Es sēdēju pirmajā solā, klausījos, kā tiek runāts par tukšiem un pilniem cilvēkiem (nu nē, ne jau neēdušiem un paēdušiem, bet garīgi iztukšotiem vai piepildītiem!), un aizdomājos.

Tukšs, pustukšs - šie vārdi atgādina veldzējošas limonādes bundžu vasaras tveicē. Vai pilnu cilvēku kāds var izdzert tāpat kā limonādes bundžu un padarīt pustukšu vai pat tukšu? Nudien nezinu un praksē pārbaudīt tiešām nevēlos - negribu, lai mani izdzer, un negribētu kādu izdzert. (Kārtējo reizi visa doma labāk izklausās galvā.)

Šodien ārā atkal ir pavasaris, bet es ar bažām skatos, kā pasauli pārņem peļķes un lietus. Lai cik silta kļūtu pasaule, man sals, jo ar dabas siltumu vien neglābjamas romantiķes dvēselei nepietiek.

Noskaņa

Ar nelieliem starpgadījumiem, ķibelēm un blondīņu cienīgiem fail, nonāku Akustiskajā dzejas vakarā. Ar Rūtu ieņemam vietas kaut kur uz vecā parketa grīdas un baudam cilvēku ģenialitāti patīkamā apvienojumā ar sentimentalitāti. (..) Iedvesma turpina ceļot apkārt ar tējas garaiņiem, skan dūdas, kokles un ģitāras, sirds lūšanas meldija ieslogota vīrieša basā, un cilvēki iepazīstas viens otram dāvājot cepumu sirdis. Šo burvīgo atmosfēru man traucēja baudīt kameru pārpilnība un zibspuldžu viļņi, kas nozūd tikpat ātri, cik uzrodas, un es, cenšoties tiem nepievērst uzmanību, atguļos uz grīdas un vēroju sārto paneļu griestus. Sāk satumst, un pauzē es spēlēju klavieres fakultātes gaitenī, kamēr Rūta ar Nikolaju cenšas dejot valsi. Pagaidām viņiem nesanāk, taču ar viņu dejošanu ir tieši tāpat, kā ar manu klibo Šopēna valsi - practise makes perfect.

Pūciņš, 13.09.09. par 11.09.09.

Atmiņas reizēm ir dikti jauka lieta.