Tējas krūzes un vīrieši

Tā, lūk, mazais. Ja tomēr Tev uznāk patiešām nepārvarama vēlme kādu mīlēt, vari tikpat labi mīlēt siltas tējas krūzi, tulpes ziedu vai gurķi. Tajos gan, es pieļauju, ir mazlietiņ vairāk ūdens. It's just more water of them to love, hehe.
Pēdējā laikā es neko nedaru, tāpēc arī laikam neko nerakstu. Taču pat vienkārši esot, es šausmīīīgi nogurstu. Un izgulēties arī nemāku. Protu vienīgi bezmērķīgi un nebeidzami izniekot laiku, atlikt izdarāmus darbus, turpinot pievienot arvien jaunus savam nepastāvošajam to do sarakstam. Nu jā, bet tāda nu es esmu.
Man šķiet, ka es sākšu ilgoties pēc tējas krūzes.. vai gurķa. Vēl nevaru izlemt.

Pirmdiena.

Laiks šonedēļ ir vairāk manās rokās. Nav tik daudz vietu, kur citi ir noteikuši, ka jābūt, ir vairāk vietu, uz kurām dodos tikai tāpēc, ka pašai gribās. Nuja.
Bet manā dzīvē, šķiet, trūkst noteiktības un pārliecinātības par to, ko daru vai ko nedaru. Problēmas sagādā arī lietu klasifikācija. Un visu laiku nepamet sajūta, ka nevajadzēja tam visam atļaut tik tālu iet - vajadzēja apstādināt jau agrāk, kad pirmo reizi ienāca prātā doma, ka viss ir aizgājis par tālu. Nuja.
Un ir pirmdiena. Šodien jāizdomā, ko es iesākšu ar šo nedēļu un dzīvi kopumā. Jauki.

Drosme

Jā, tās ir divas no drosmes izpausmēm - ticēt saviem spēkiem un būt pašam, neņemot vērā gandrīz pilnīgi neko, ko par to domā vai saka citi, standartus vai jebko citu, kas mūs parasti ierobežo. Laikam jau vienkārši mazs zemapziņas jociņš, bet nudien zīmīgā dienā es domāju par drosmi - šodien taču cilvēkiem, kas lepni nes šo īpašību savā vārdā, ir vārda diena (starp citu, apsveicu visus Drosmjus un visas Drosmas! :]).
Pagājušajā sestdienā mūsu skolā pienāca ilgi gaidītais volejbola turnīrs, uz kuru es devos ar iekšēji trīcošām kājām un apslēptu, mazītiņu paniku (vēl joprojām nesaprotu, kā izdevās noslēpt to, cik ļoti man bija bail no tā visa). Nospēlējām labi, kaut gan šo un to noteikti varējām labāk (kur nu bez šīs apziņas!). Mums bija ļoti paveicies, jo izlozējām vietu spēcīgākajā grupā un pirmā spēle bija pret tautā zināmo volejbola monstriņu (nav domāts ļaunā nozīmē, drīzāk mazdrusciņ mīlīgi). Lai nu kā, spēles gaitā es (varbūt ne tikai) sapratu, ka īstenībā nebija nemaz pamata baidīties..vismaz ne šoreiz.
Ar to es tikai gribēju ļaut jums iejusties situācijā, kurā esi novērtējis pretinieku augstāk, nekā tas ir patiesībā. Protams, tas nav nekas ļauns, ja šādā gadījumā Tu esi gatavs un centies vairāk, nevis nobīsties. Bez tam ļoti, ļoti slikti būtu, ja mums būtu apziņa, ka būs viegla uzvara (angļu valodā nesen bija jārunā par tēmu "Pride always comes before a fall", kas ir tik nolāpīti precīzi attiecināms uz mani). Un šajā situācijā mēs nevis nobijāmies, bet gan darījām visu tā, kā varējām, centāmies, cīnījāmies..vienkārši bijām drosmīgas.
Un jā, man nemaz īsti nebija pamata iekšēji baidīties no tās sestdienas. Sacensību pirmo kārtu beidzām kā trešās savā grupā (no četrām komandām) un nākamreiz spēlēsim pret spēcīgo otro komandu no otras grupas. Cerams, ka man neuzaugs apziņa, ka mēs varam visu ko - šoreiz laikam labāk būtu atkal nedaudz bez pamata pabaidīties.

Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.

Hmm

Vai vakara nogurums var izraisīt svārstīgu emocionālo pagrimumu?

18 days remains.

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Pluss, mīnuss.

Plusi pie mīnusiem, mīnusi pie plusiem. Mēs visi sastāvam no plusiņiem un mīnusiņiem. Taču tos atšķiram katrs savādāk - kas kādam pluss, tas citam mīnuss.

Šķiet, mans visu laiku lielākais mīnuss ir tas, ka es..
Ak, šī nav pareizā vieta kur sevi nolikt vai celt saulītē.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Ļaut iztraucēt

Gulēt uz šūpolēm un ļaut vējam matos spēlēties, pārāk ātri atņemot 80% no ķermeņa siltuma. Skatīties debesīs un nekustēties.
Bet ir arī bezgala jauki lasīt uz zaļā soliņa zem vecmāmiņas istabas loga un ļaut sevi iztraucēt murrājošam, melnbaltam brīnumam, kas, izlaižot nadziņus baudpilnā laimē, pamanās kutināt ceļgalus.
Reizēm ir vienkārši jāļauj kādam iztraucēt.

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)

Pārmērīga ziņkārība

-Sveiks! - Snifs sacīja. - Es atradu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.
-Cik bīstams? - trollītis Mumins vaicāja.
-Es pat gribētu sacīt - briesmīgi bīstams, - mazais dzīvnieciņš
nopietni atbildēja.
-Tad mums jāpaņem līdzi sviesmaizes, - trollītis Mumins noteica.

Ak, šie mazie, neizaugušie cilvēciņi, kas lien, kur nevajag. Un es jau gandrīz mainīju domas par cilvēku.
Bet man vienalga, cik daudz no tā visa tika nodots tālāk - labi vien ir, ka viņa zin. :smaids:

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?