Kirstena Torupa. Bonsai.

"Esmu neesmu pesimists. Esmu reālists. Brīvs ir tikai tas, kuram nav cerību. Kā budisti saka: "Cerēt nozīmē gribēt nebaudot, nezinot un nevarot." Nebaudot, tāpēc ka grib tikai to, kā pašam nav. Nezinot, tāpēc ka cerība vienmēr ietver sevī zināmu nedrošības devu. Nevarot, tāpēc ka neviens netīkos sev neko tādu, ko pats spēj sev sagādāt. Cerība ne vien noved mūs negatīvā stāvoklī, tā turklāt liek mums palaist garām tagadni. Aizņemti ar labākas nākotnes sarūpēšanu, mēs aizmirstam, ka vienīgā dzīvošanas vērtā dzīve un gluži vienkārši vienīgā dzīve, kas pastāv, ir tā, kas norisinās mūsu acu priekšā te un tagad."

Grāmata, kas laikam pamainīs nedaudz manus uzskatus, manu nostāju pret dzīvi. Laikam jau tieši tas, ko vēlējos - grāmata, kas vēstītu par citu, man svešu pasauli.

Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.

Es gulēju, mēness apspīdēta.

Vakar vakarā man sagribējās senatni. Man patīk lasīt, un sagadīšanās pēc es nesen no bibliotēkas biju paņēmusi 1953. gadā iespiestu grāmatu (A. Čehovs, Izlase, pirmais sējums no trim). Apsēdos pie galda, ieslēdzu galda lampu. Istabā un mājā vispār valdīja klusums, aiz atvērtā loga viegli lija lietus. Paņēmu augstākminēto grāmatu rokās. Kaut kad nesen jau teicu, ka man patiktu, ja es spētu atšķirt smaržu visam. Šī mērķa dēļ arī izdomāju pasmaržot grāmatu. Pazīstamā smarža, kuru es dēvēju par senatni. Piemīt gandrīz visām vecām lietām, visvairāk jau grāmatām un vijolēm, reizēm arī vecmāmiņām. Grāmata visās ziņās jauka. Skaists vāks, brūnas ādas apvilkts, ar reljefainu rakstu uz grāmatas muguriņas. Virsū zeltītiem burtiem rakstīts A. Čehovs, zem tā ornaments brūnajā ādā. Grāmatas lapas, vietām aplietas ar kādu šķidrumu (es teiktu, ka ar tēju, visticamāk melno), tā kā viļņojas. Tai piemīt sava aura, sava smarža. Tieši tāpēc man patīk ņemt grāmatas no bibliotēkām - tajās vienmēr ir neliela daļiņa katra lasītāja. Tā nav tikai grāmata, tā ir sava veida personību krātuve, teiksim tā.
Ārā dārd pērkons, un es nezinu, kā pateikt to, ko gribu teikt.