Kirstena Torupa. Bonsai.

"Esmu neesmu pesimists. Esmu reālists. Brīvs ir tikai tas, kuram nav cerību. Kā budisti saka: "Cerēt nozīmē gribēt nebaudot, nezinot un nevarot." Nebaudot, tāpēc ka grib tikai to, kā pašam nav. Nezinot, tāpēc ka cerība vienmēr ietver sevī zināmu nedrošības devu. Nevarot, tāpēc ka neviens netīkos sev neko tādu, ko pats spēj sev sagādāt. Cerība ne vien noved mūs negatīvā stāvoklī, tā turklāt liek mums palaist garām tagadni. Aizņemti ar labākas nākotnes sarūpēšanu, mēs aizmirstam, ka vienīgā dzīvošanas vērtā dzīve un gluži vienkārši vienīgā dzīve, kas pastāv, ir tā, kas norisinās mūsu acu priekšā te un tagad."

Grāmata, kas laikam pamainīs nedaudz manus uzskatus, manu nostāju pret dzīvi. Laikam jau tieši tas, ko vēlējos - grāmata, kas vēstītu par citu, man svešu pasauli.

Revolution

Šķiet, ka apģērbu atrašana nu jau ir kļuvusi par briesmīgāko izaicinājumu pasaulē. Mani sāk pārmākt bailes, ka drīz galīgi nebūs, ko vilkt. Arvien vairāk manā galvā pavīd doma par šuvējas karjeras uzsākšanu (vismaz sevi varētu apšūt ar jaukumiem), taču, kā jau parasti, es noraustos un ielienu stūrītī, sak', neko nezinu, neko nedaru. Neko nedaru un punkts. Ak, kā man gribētos kļūt par tādu mākslinieka personu, kas šuj un glezno, un fotogrāfē, un spēlē, un dara vēl visādus brīnumus! Uhhtīīī. :sapņaini skatās tālē:

Es gribētu uzrīkot sev revolūciju. Revolūciju garam un miesai, visam. Es jau minēju, ka vēlētos vēl kādu brīvu nedēļu, lai pamainītu sevi. Man vienkārši vajadzētu tikt ar sevi, savām bailēm, kompleksiem, slinkumu.. ar visu, visu vienkārši tikt galā. Bet man pietrūkst laika.

Laikam vienkārši jāuzticas dzīvei - tā pārveidos mani tādu, kāda es esmu iecerēta.

Seventeen ain't so sweet, are they?

Pirms trīs dienām jau es noslēdzu savas dzīves septiņpadsmito sezonu. Nekā grandioza, tikai pāris cilvēki, pāris šampanieši un monopols laikā, kad man jau būtu jāguļ. Nesūdzos, jo viss bija gandrīz tieši tā, kā gribētos (pietrūka pāris seju, kuras vēlējos redzēt kopā ar/starp mums, svinētājiem).

Lai nu kā, man kaut kāda nostaļģija vai sentimentālisms uznācis, un es domāju par aptuveni 365 dienām atpakaļ. Septiņpadsmitā sezona ir bijusi diezgan notikumiem & emocijām - gan labām, gan ne tik labām - bagāta, un es nevaru saprast, vai būšu spējīga ko tādu pārspēt vai atkārtot. Protams, ir iespējas, kā to izdarīt, taču man tās pagaidām vēl šķiet diezgan nereālas.

Labā ziņa ir tāda, ka, septiņpasmito sezonu rezumējot, es astoņpadsmito uzsāku ar lielāku pašnovērtējumu un ticību sev, mazlietiņ gudrāku un reālāk/racionālāk domājošu prātu (taču sapņot es tik un tā vēl māku, mīlīši), uzticamiem draugiem un mīļām paziņām blakus, kā arī ar lielām cerībām un nākotnes vīzijām.

I have a feeling, this will be an another great year of my life.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.