Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

I've got panda in my ear!

Un pārējo daļu no galvā radušās dziesmiņas, kuru dziedāt zem grādiem, es esmu aizmirsusi. Lai nu kā, man patīk jauniegūtais aksesuārs un diena kā tāda. Paldies, mademoiselle Elīna! (seko ciešs apskāviens, kuram būtu jāaizpida mūsu nesatikšanās dienas ar siltumu)
Būtībā šī ieraksta jēga ir tikai viena. Es vēlējos pateikt, ka +/- 2 dienas nebūšu sastopama interneta laukos, jo atradīšos kaut kur mežā pie Inčukalna. Civilizētā mežā gan, bet, ja es neatgriežos, noteikti izsludiniet meklēšanu.
Jā. Tas nu ir pateikts un tagad es varētu uzrakstīt kaut ko, ko esmu izsapņojusi pēdējā laikā..bet man nekas nenāk prātā. Ja nu vienīgi doma par sevi kā meiteni, kas sēž kaut kur dabā, dzer zemeņu tēju (kas pagatavota no sīrupa) no termosa un zīmē skices vai dzejo. Eh, ideas, ideas.

Šodien pasaule nav mana draudzene.

Es nezinu, kāpēc, bet man kaut kā šodien galīgi neiet. Pirmkārt, manas eksistences Saule pārāk bieži un pārāk ilgi demonstratīvi uzrādās ar sarkanu zvaigznīti pirms vārda, taču atbildes vēstuli es tā arī nesaņemu nevienā no šiem mokošajiem mirkļiem. Pati ar visiem sev piederošajiem spēkiem turos pretī kārdinājumam uzrakstīt vēl kādu muļķīgu, ātru vēstulīti, lai atgādinātu par savu eksistenci. Attur doma par to, ka Saules prātā es varētu iegūt tās mazās, kaitinošās meitenītes tēlu, no kura ļoti cenšos atkauties pati savā galvā (ņemot vērā šo stulbo..nu jā, jūs jau zinat). No šodienas es sev apsolījos netraucēt cilvēkus (vismaz ne tik bieži kā tagad) bez kārtīga iemesla to darīt. Otrkārt, šodien mani ienīst jebkura veida watch-movie-online-for-free saiti, jo nevienā, NEVIENĀ nav tas, ko es gribu (beigās, savā galvā jau plānojot slepkavību, atcerējos par youtube.com jaukumu). Savas vēlmes es mainīju vairākas reizes, cenšoties uzrakt kaut vienu normālu iespēju filmu baudīt, nevis tikai dzirdēt dialogus, skatoties uz pārāk milzīgiem pikseļiem, kas tēlu sejas "nedaudz" izkropļo. Un, protams, tad, kad es biju atradusi turpinājumu kārotajai filmai, man vajadzēja doties apsveikt vecmāmiņu vārda dienā. Treškārt, es dabūju parakāties pa dedzināmo materiālu, meklējot kredīta papildināšanas čekus. Nezinu, cik reizes es jau paspēju ievadīt abu divu kodus, neviens no tiem nav nostrādājis, un tagad tā dāmīte vienkārši ignorē manus centienus, sākot skaitīt nožēlojamo bilanci. Sasodīts.
Taču ir arī kāds pluss. Man liekas, ka es ievirzos jaunā jūsmošanas stadijā. No Lietus es kļūstu par sārtu kļavas lapu, kas uz trotuāra mierīgi guļ, gaidot, kad Viņš tieši mani, nevis kādu citu kļavas lapu pacels, lai ievietotu savā herbārijā.
Man ir vēl nedaudz slapji mati un lielas cerības par rītdienu. Man vajag uzņemt iedvesmu, cilvēku siltumu un nopirkt vīraku.

Es laikam rakstu dzejoļus.

Es nezinu, kas ar mani notiek, bet es laikam rakstu dzejoļus. Pašlaik atrodos smaržu mākonī, mana āda vēl ir siltā dušas ūdens temperatūrā, un es jūtos..radoša. Šis laikam ir tapis divas dienas, kopš vakardienas nedaudz-pirms-septiņiem no rīta, kad es pirmo reizi dzirdēju Nick Drake - Hazey Jade I. Tur ir vijole, un es čatos bieži prasīju "Vijole skan, vai dzirdi?". Mūza mani apciemoja dušā, klausoties klasisko mūziku (čella koncertu), kur tapa arī pārējais dzejolis. Nedaudz viņu vēl pielaboju, tikko saģērbusies sēžot pie rakstāmgalda un cītīgi skrāpējot papīru ar zīmuli. Laikam ir sasodīti iedvesmojoši atrasties tādā emocionālajā stāvoklī, kādā atrodos es (nedaudz jūsmošanas un sasodīti muļķīgas mīļumpilnas sajūtas pret, iespējams, neaizsniedzamu princi). Laikam jābeidz jūs mocīt un beidzot jāievieto mans (otrais) garadarbs:
"Vijole skan, vai dzirdi?
Tā veldzē manu sirdi."
Tu apstulbis uz mani skatīsies
Un klusēsi, gribēdams klausīties.
"Ikreiz, kad pieskarās stīgām,
Tās rāda, cik ļoti mēs ciešam."
"Kāpēc tā?" Tu man vaicāsi
Un domās pa mākoņiem staigāsi.
Es klusēšu, atbildi nezinot,
Un paslepus Tevi vērojot.
Bet Tu nezini, tik ļoti vēlos es
par visu vairāk uz šīs pasaules,
Lai ikreiz, kad vijoles skan,
Tavas domas pievērstos man.

Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.

Nolādētie cepumi!

Šodien es žāvēju krekliņu ar fēnu, jo tas bija vēl pietiekoši slapjš tad, kad man jau to vajadzēja vilkt. Jauki! Caciskā pieredze pieaug.
Vārās piens un tā mestie burbulīši stājas gar metāla kastrolīša malām. Elīna salauž šokolādi gabaliņos un iemet pienā, to maisot ar olu kuļamo rīku. Šokolāde ātri izkūst karstajā pienā, un tas tiek ieliets divās manās mīļākajās krūzītēs. Paciņa ar marshmallow-iem sāk iztukšoties un mazie, baltie radījumi peldās karstajā kakao. Tie ļoti ātri kūst, tāpēc paspēju apdedzināt mēli, vēloties tos baudīt pirms tie pazūd. Izdzērušas kakao, mēs dodamies uz otro stāvu, kur, klausoties klaviermūziku, Elīna šuj auskarus. Mans tiks pabeigts citreiz, jo tieši šorīt viņa ir izņēmusi īstos āķīšus, kas būtu piemēroti auskaru ievietošanai tuneļos..bet vai nav vienalga! Vismaz tiek apsolīts, ka mēs vēl tiksimies. Ar šo domu prātā es atvados no mademoiselles Elīnas un dodos mājās, lai novietotu samta žaketīti atpakaļ uz pakaramā savā skapī..

Meet the Marshmallow!

She's a little pilot in my mind singin' songs of love to pass the time..

Šodien atkal gāza. Un es atkal sēdēju un lasīju, klausoties jaukajā lietus skaņā. Pēc lietus es nedaudz paklejoju pa dārzu. No krūma norauju pāris lietū mazgātas upenes un iesviežu sev mutē. Šīs garšo īpaši saldi. Tālāk dodos pie ābeles, un mani tik ļoti sakārdina ūdens pilieni uz āboliem, ka es nenociešos un vienkārši noskūpstu ābolu, pie reizes piesavinoties lietus paliekas no tā. Vēl noeju gar plūmju rindu, ar roku notraucot lietu no mazo plūmīšu zariem. Mana gaita tagad līdzinās maziem bērniem, kad tie atdarina lidmašīnas, skraidot apkārt līkumu līkumos. Atpakaļceļā pati arī pamēģinu attēlot lidmašīnu, tikai man vairs nesanāk likt soļus tik viegli un rotaļīgi kā agrāk. Jūtos pārak smagnēja, tikai nevaru saprast, kas manī tik smagnējs. Uz trepēm satieku kaķi, kuru noglaužu tikai vienu, ātru reizi. Savācu savas mantiņas un dodos iekšā. Man galvā skan jaukas dziesmas, bet es tās pārtraucu, istabā atskaņojot The best of The Doors disku, kuru man ierakstīja Elīna. Pēkšņi atceros savu ieceri zīmēt, tāpēc dabūnu avīzes, 2 A3 formāta lapas, iegādātās gošas un iegūtos krītiņus, kā arī bļodu ar siltu ūdeni, kurā pirkstus mazgāt un pusdilušu dvieli, uz kura rotājas brūni pleķi, kas palikuši no zemeņu sārtās sulas. Zīmējumi gan neizdodas tādi, kādus es tos redzēju savā iztēlē, bet man tāpat prieks un padarīta darba sajūta. Guaša krāsas bļodā veido nogulsnes, kas līdzinās no vārtiņiem nolupušas krāsas gabaliņiem. Kad izleju ūdeni, nogulsnes izšķīst un veido krāsainas atlikušā ūdens tērcītes, bļodas viszemākajā vietā sajaucoties krāsā, kuras nosaukumu es nezinu. Šo plūsmu iznīcinu ar nelielu daudzumu silta ūdens un mazu švammīti, kas droši vien paredzēta līdzīgiem mērķiem (tādiem kā sāls nomazgāšana no zābakiem ziemā). Pati nolemju ieiet dušā, taču šoreiz esmu vīlusies, jo nejūtos kā smaržu mākonī. Man patīk domāt, ka cilvēki var sajust manu smaržu, kad paeju tiem garām. Nedaudz vēlāk es atkal izeju ārā, taču šoreiz ar kailām pēdām pastaigājos pa vēsajām flīzēm. Par spīti tam, ka ārā tagad spīd saule, man salst. Zosāda pārklāj manu roku ādu, un es to kādu brīdi vēroju, klusi dziedot kaut ko no Beirut. Minne (otra kaķene, ar mīlīgāku balsi un medus krāsas kažoku) man seko. Man liekas, ka viņai patīk, kā es dziedu, jo viņas pirmajā dienā mūsu mājās es dziedāju, lai viņu nomierinātu. Klusi dungodama, dodos iekšā, kur grīda un gaiss siltāks. Mamma ir pagatavojusi pusdienas un tētis vēl taisa sēņu mērci no sēnēm, kas augušas mūsu dārzā. Nedaudz lidojot virs zemes, paņemu šķīvi un dakšiņu.

Sapņaini.

Vakardien, tikai pāris minūtes pēc pusnakts, nakts sāka uzspiest savu smagnējo maigumu uz maniem plakstiem, kas nu jau jutās labāk aizvērti. Pēc vēl pāris minūtēm es jau biju izslēgusi datoru un nonākusi pie pirmā stāva vannas istabas lielā spoguļa, kurā es uz sevi skatījos. Laikam jau es sāku sev iepatikties, tas esot labi, jā. Nedaudz vēlāk es jau vilku nost džemperi un bikses, kuras nekārtīgi, tomēr pietiekoši rūpīgi noliku uz krēsla pie galda, brilles novietojot blakus telefonam, kurš jau atradās uz "Baltajiem oleandriem". Ierāpjoties gultā, jutu, kā mani mati vielgi pieskaras manai mugurai. Tie bija sildoši un ļoti mīksti. Matus izklāju pa visu spilvenu un pie deniņiem izbrucu cauri matiem, ar pirkstiem sagrābjot nelielu matu šķipsnu virpināšanai. Šādi guļot es aizdomājos (un pie viena sapratu, ka tik drīz neaizmigšu). Es vairs īsti neatceros par ko es domāju, bet vējš liepās izlikās par lietu. Laikam jau jebkas uz šīs pasaules vēlētos būt kāds cits, būt savādāks.
Pamodos es nedaudz pirms deviņiem un piecēlos tikai tāpēc, ka tētis māsai prasīja, kad pirks mamai rozi. Es apjuku, jo nespēju atcerēties, kas mammai par svētkiem šodien varētu būt. Lai nu kā, viņi runāja par rozi, kuru māsa mammai jau domā uzdāvināt kopš 19. marta (laikam; rozes latīniskajā nosaukumā ir iekļauts manas mammas vārds). Es devos pie klavierēm, kādu laiku paspēlēju Heart asks for pleasure first, padziedāju Stop crying your heart out un devos uz virtuvi, lai ēstu jogurtu, kurš arī šoreiz izrādījās miltains, tāpēc es gāju uz veikalu iegādāt sausās brokastis (jo tās vienkārši nevar būt nepatīkami miltainas). Brokastoju ārā uz lievenīša, Marihuānas sabiedrībā (tā sauc manu jaunāko kaķenīti), kamēr tētis skrūvēja kopā vārtus. Pabrokastojusi, uzreiz devos datora iekarojumos, jo vēlējos ko uzrakstīt un kontaktēties ar cilvēkiem. Tagad es te sēžu, vienu kāju nolikusi kā sēžot turku pozā, otru atbalstījusi kā tradicionālajā skumšanas pozā. Man visu rītu skan tikai un vienīgi You got the silver no Shine a light filmas. Es atkal ilgojos pēc siltuma, tikai šoreiz nav svarīgi, vai tas ir vīrieša vai sievietes apskāviena siltums. Piektdien es noteikti saņemšu palielu devu pozitīvisma, siltuma, mīļuma un kakao..bet tagad es gribu tikai un vienīgi spēcīgu lietu, lai varētu atkal iet uz lieveņa lasīt.

Man patīk klausīties, kā lietus līst.

Šodien es sapratu, ka man vairs nav bail no negaisa. Tas mani fascinē. Es izdzirdēju pērkonu un uzreiz izslēdzu datoru - lai nesasper. Devos uz istabu ar mūziku austiņās, lai lasītu "Baltos oleandrus". Nogūlos uz grīdas zem ieslēgtas galda lampas, lasīju, klausījos, līdz mūzikai cauri izspraucās spēcīgā lietus skaņa, kas rodas tam sitoties pret mājas jumtu. Izslēdzu mūziku, jo nolēmu baudīt lietus skaņu. Iekštelpās skaņas kvalitāte ir briesmīga, logu arī vaļā negribas taisīt (paniskas bailes no zibens lodēm, saproties), tāpēc dodos lasīt uz lieveņa. Izeju ārā, apsēžos, sāku lasīt un pēc nepilnas minūtes man tieši priekšā, nepilnu 2 km attālumā, nozibsnī milzīgs zibens. Seko grandiozs pērkons, taču tagad man tas sagādā prieku, nevis trīcēšanu aiz bailēm. Saprotu, ka ārā ir drēgns, tāpēc dodos iekšā, lai sadabūtu lielu tējas krūzi un džemperi. Atgriežoties, grāmatu un tējas krūzi nolieku uz lieveņa betona grīdas, nesen mazgātos, nu jau izžuvušos matus aizbāžu aiz džempera un uzlieku kapuci, jo vēlos paskatīties, cik milzīgs šoreiz ir mākonis. Tiklīdz taisos galvu izbāzt ārā no sausās zonas Dabas māte izdomā izrādīt savas simpātijas pret mani, uzsūtot vēl spēcīgāku lietusgāzi un pēc tam pat krusu. Priecājoties par jauko Dabas simfoniju, atkal apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Reizēm kadrā ieslīd garaiņi no tējas, kuri mani sakārdina tik ļoti, ka gandrīz apdedzinu mēli, iemalkojot vēl neatdzisušo tēju. Šādi sēžot es laikam pavadīšu visus šīs vasaras atlikušos negaisus (protams, spēju arī mainīt vidi un sēdēt vienkārši domājot vai kaut ko rakstot). Spēcīgā lietusgāze lēnām pāriet klusā, gandrīz nedzirdamā līņāšanā un tālumā dzirdami pērkona dārdi. Tēja ir beigusies, vairs nav sākotnējās burvības, tāpēc dodos iekšā, lai dalītos sajūtās.

Piens šodien ir burkā.

Ir diezgan vēls 21. jūlija rīts. Nu, pareizāk sakot, ir 21. jūlija pusdienlaiks, bet man pašlaik vēl ir rīts. Jau otro dienu pēc kārtas es mostos 10:49. Laikam jau tas ir kaut kāds maģiskais laiks, kad man ar Halloween ķirbja cienīgu seju izrāpties no gultas un doties ārpus istabas (man sāk iepatikties pa māju no rītiem pastagāties vakardienas krekliņā un apakšveļā). Pamodos, izrāpos no gultas, apmeklēju dāmu istabu un ieslēdzu datoru, lai klausītos vakar iegūtos Beirut gabalus. Tā sēžot pavadīju apmēram stundu, līdz ieradās mazais briesmonis a.k.a mans 5 gadus vecais brālēns, kuru vēl aizvien pieskata mana māsa. Viņš muti nemāk valdīt un jau uzreiz kaut ko sāk braukt augumā. Nesaprotu, kāpēc viņa dēļ vispār uzvilku kādu apģērba gabalu vēl, bet vienalga. Palielījos māsai un viņas draugam ar savu superjauko žaketi un, ātri uzmetusi skatienu spogulī, pamanu, ka mani mati sāk iegūt zeltainu atspīdumu (man viņi ir brūni, pēc visas idejas). Laikam būs jādodas uz Drogām meklēt kāda ūberbrūna matu krāsa un atkal jāpabojā mati. Tātad, es mierīgi klausos Beirut skaņdarbus un pamanu, ka ārā līst. Vai Tu atceries, kā es vienreiz jau stāstīju par lietu, ko iedomājos, klausoties Nantes? Nu, šodien man bija iespēja to izbaudīt galīgi nepiepūlējot savu iztēli. Prieks un jauks dienas iesākums. Paspēlējos ar savu moshimonster, kurš reizēm man liek pasmaidīt (yeah, I am pathetic, but so what?), taču tas apnīk un es izdomāju ieturēt brokastis, lai nomierinātu puncīti un savu zemapziņu. Brokastis šodien Ziemassvētku vecīša cienīgas, tas ir, auzu pārslu cepumi ar tasi piena. Es ilgi stāvēju pie ledusskapja, mēģinādama ieraudzīt piena paku. Paspēju jau nolādēt savā mazajā galviņā māsu un viņas draugu (parastie piena patērētāji), bet tad ieraugu litra burku, kas pildīta ar pienu. Great! Esmu paspējusi izgāzties dienas sākumā. Pozitīvi. Lai nu kā, briesmonis guļ, Beirut skan un es rakstu spontānus dzejoļus par jauko vakardienu.

Pastkarte.

Šodien es biju Rīgā un pavadīju superīgu dienu. Satiku Rūtu (priecīgs smaidiņš), nopirku jauku samta žaketi, satiku Elīnu, Didzi, Jāni&Līvu (ļoti priecīgs smaidiņš). Vienu brīdi pat sajutos kā vecā filmā, jo Jānis sasveicinoties noskūpstīja (nu ne gluži, bet nobučoja arī nav īstais vārds) manas labās plaukstas virspusi, teikdams: 'Bonjour, mademoiselle!' Pirmo reizi mūžā kāds tā izrīkojas ar manu plaukstu. Anyway, šis stāsts nav gluži par visu jauko dienu, bet par manu sapņojumu, kad es braucu vilcienā, klausījos Beirut - Nantes (atkal) un vēroju miglu, kas cēlās no klajumiem priežu mežos, netālu no sliedēm. Es pat gribēju izkāpt ne-savā pieturā, lai tikai pieskartos biezajai miglai, kura vāliem vien vēlās pāri pļavai, radot ilūziju par rudens nogali (jo man migla saistās ar vēlu rudeni un salnām)..taču tad es atcerējos, ka migla "bēg" no cilvēka, nav taustāma, bet tomēr atrodas Tev visapkārt. Tā nu es mierīgi paliku savā vietā (un uzvilku jauko žaketi pēkšņās drēgnuma sajūtas dēļ) un turpināju domāt par šo dabas brīnumu. Man radās vēlme tikt pamestai miglā. Vieglāk aizbēgt no cilvēka redzes loka. Bet pirms pamešanas ir jābūt attiecībām, kuru man nav, tā kā es ilgi nevarēšu skriet iekšā miglā ar salauztu sirdi. Šo tēmu aizskarot, varu teikt, ka visnejaukāk ir otru mīlēt (vai arī vienkārši izjust mīļumpilnas sajūtas), ja Tu nezini, vai Tu viņu dabūsi. Kā arī ir neciešami mēģināt neizpaust simpātijas vārdu cilvēkam, kuram Tu uzticies, bet negribi sarežģīt dzīvi savas muļķības dēļ. Ir jau pagājis tas diennakts laiks, kad es izskatos visskaistāk un par ķirbi atkal pārvērtīšos rīta pusē.

It's been a long time, long time, love..

Kopš vakarvakara man non-stopā skan vienīgi šī dziesma (ar nelielām Oasis pauzēm), kura, kā Elīna teica, skumjām iedod jaukāku nokrāsu. Man vispār šobrīd skumji nav, es esmu diezgan priecīga, jo šodien jāsatiek 2 no jaukākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Ja šeit būtu kāds smaidiņš, es noteikti uzliktu tādu, kurš smaida pārlaimīgi vai laimīgs lēkā ap egli (var redzēt portālu ietekmi uz manu radošumu, ne?). Well, tā nu es te sēžu - vienā t-kreklā un, protams, apakšveļā, klausoties Beirut - Nantes un domājot pozitīvas domas par nākotni, kā arī vietām sapņojot. Nezinu, kāpēc, bet šī dziesma mani uzvedina uz domām par lietu. Klausoties to ar aizvērtām acīm un cītīgi koncentrējoties, man pat izdodas sadzirdēt lietus pakšķus. Pēdējā laikā es daudz apciemoju savu iedomu pasauli, kurā laikapstākļi un vide ir savādāka, nemaz nerunājot par tajā atrodamajiem cilvēkiem. Tajā šobrīd atrodas lietus savienojumā ar ugunskuru un sarunām, kas ilgst līdz rītausmai (dziesmas, kuras klausos, ļoti ietekmē manu iedomu pasauli), un to cilvēku, kurā es esmu ārprātīgi muļķīgi.. ām.. iemīlējusies būtu par spēcīgu teikts, bet ieķērusies izklausās neforši un nevar apzīmēt manas mīļumpilnās sajūtas. Nu, jūs jau saprotat, ko es gribu teikt. Bet tad es atgriežos realitātē, savā dzeltenajā istabā. Es sēžu viena, pēdas ir uz krēsla, un rakstot man sanāk improvizēti apķert ceļgalus. Tradicionāla skumšanas poza, ja man ļauts izteikties. Aiz loga redzamas liepas, slapjš asfalts un pāris nesteidzīgi cilvēki. Reizēm no mākoņu aizsega izlien saule un apspīd manu labo roku un datora peli. Uz soliņa atkal kāds runā, bet šodien man negribās klausīties. Neesmu pat pārliecināta, vai ārā ir pietiekoši kluss un mierīgs, lai dzirdētu sarunas, kas risinās uz tālā soliņa. Nakts ir īpaša, un to vēl īpašāku padara domes taupības plāns, neslēdzot ielu laternas. Rezultātā viss iegūst melnbaltas nokrāsas un manā istabā ir piķa melna tumsa, kuru reizēm izkliedē pilnmēness, kas apņēmīgi un spoži spīd iekšā pa manu logu. Forši, tagad es sailgojos pēc lielas palodzes (vai vismaz mana galda virsmas) pie loga, karstas kakao vai tējas krūzes, atvērta loga un mierīgas nakts, kurā neviens nerunā uz attalā soliņa.

Kāpēc visi pazūd tieši tad, kad viņus vajag?

Hello, it's me again!
Šādi sarunu man nākas iesākt teju katru dienu. Reizēm liekas, ka cilvēki nemaz nevēlas ar mani kontaktēties. Ja tā nav, tad es noteikti vēlos kontaktēties vairāk, nekā otrā ekrāna pusē esošais cilvēks. Par nekontaktēšanos runājot, tagad pilnībā ir izgāzies pasākums, kam būtu jānotiek 31. jūlijā. Es vairs nejūtos tā, it kā to ar nepacietību gaidītu, jo nejūtu, ka kāds cits arī to gaidītu ar tādu pašu sajūsmu. + Jau otro dienu tieši šī pasākuma lēnās izgāšanās dēļ es vakaros iegūstu nejauku noskaņojumu un pašnāvniecisku vai slepkavniecisku ideju rašanos savā mazajā galviņā. Anyway, šim ierakstam būtībā īpašas jēgas nav. Kārtējais sapņojums, kurš radies pārdzīvojuma rezultātā. Šādos brīžos pastiprināti rodas ilgas pēc vīriešu īpatnējā siltuma. Ko tur slēpt, tādu bieži nepiedzīvoju. Nekad neesmu piedzīvojusi Sava vīrieša siltumu, tā kā nepārmet man banalitāti un jēlumu, jo es tikai sapņoju, nekas nav reāls un nekas nav bijis. Diez kā tas ir, apskaut Savu vīrieti? Vai tas siltums apskāvienā līdzinās flīžu siltumam zem manām pēdām saulainā jūlija rītā? Vai varbūt tas vairāk līdzinās siltam vējam pie jūras? Varbūt kakao krūzes siltumam aukstā ziemas vakarā uz balkona? Varbūt piparkūkām, kas tikko izņemtas no krāsns? Sasodīts, man apnicis būt vienai! Un tieši tāpēc es melnā žaketē un ar dzeltenām puķēm rokās kādā jaukā februāra pēcpusdienā došos meklēt savu Meistaru..

Nespēju nepadalīties.

Ir pāri pusnaktij, bet man miegs vēl nenāk, tāpēc nolemju pavadīt jauku vakaru, skatoties zvaigznēs. Taisot kakao, pirmo reizi gandrīz uzvāru pienu mikroviļņu krāsnī, taču kakao sanāk ļoti garšīgs un saldāks, kā parasti. Karstais dzēriens dziest uz palodzes pie plaši atvērta loga, kamēr es sēžu uz palodzes. Uz soliņa, kas atrodas netālu no manas mājas, sēž divi vīrieši un runā. Es īsti nezinu, par ko, bet man liekas, ka par politiku. Vienam no vīriešiem ir ļoti jauka, skanīga balss, kurā nolemju kādu laiku paklausīties, vērojot zvaigzni, kas virs pamestās mājas spīd īpaši dzelteni. Patīkamo balsi dzirdu aizvien mazāk - laikam sarunu "pārņēmis" otrs, klusāk runājošais vīrietis. Nu neko, vēlos klausīties mūziku, tāpēc aizeju pēc telefona austiņām, pa ceļam ieskrienot šeit, lai padalītos ar sava vakara noskaņu. Austiņās man skan pēdējo dienu mīļākā mūzika (ģēnijdziesmas no Oasis) , un, dzerot kakao, es baudu jauko vakaru. Nespēju saprast, vai kļūst tumšāks, gaišāks vai paliek tāds pats, taču liepās pretī manam logam parādās dažādi tēli. Redzu lācīti, gorillu un zirgu, kas pacēlies pakaļkājās. Gorillai parādās rokās kaut kas līdzīgs raķetei un zirgs iegūst balerīnas cienīgus svārciņus (man ir ļoti jauka iztēle). Aizdomājusies par.. nu, Tu jau vari nojaust, par ko gan es varētu domāt, es pie atvērtā loga sēžu līdz pat pusdiviem. Noteikti kāda nakts jāpavada uz batuta.

Sāksim uz pozitīvas nots..

Man šobrīd gan nav īpaši labs gara stāvoklis, bet vajadzētu tā kā iesākt ar ko pozitīvu, vai ne?
Es šodien daudz domāju par jūru. Pēdējo reizi, kad biju kaut kur tuvumā kam līdzīgam, bija Jāņi. Nē, es Jāņus nesvinēju pie jūras, bet tur bija priedes un sajūta vispār tik jauka, ka brīžiem likās, ka tur, aiz tās pļavas, aiz tā meža, noteikti šalc jūra. Tā gan nebija, bet man tik un tā patika šis superpozitīvais pasākums ar visiem jaukajiem cilvēkiem, no kuriem man sākumā bija ļoti bail (es esmu sasodīti kautrīga). Es cerēju Jāņus tā kā atkārtot arī šī mēneša pēdējā dienā, bet..tas mūs aizved pie anti pozitīvā un pie mana nejaukā noskaņojuma. Par to tagad nevajag runāt, jo es cenšos sākt uz pozitīvas nots.
Tātad jūra..Es šodien, guļot uz batuta un klausoties jūras šalkoņu dziesmas sākumā (Oasis - Champagne Supernova) centos "atvilkt" jūru pie sevis. Es centos atcerēties, kā smaržo jūra, dziļi elpojot gaisu caur degunu un cītīgi domājot par jūras sāļo gaisu. Man gandrīz izdevās sev iegalvot, ka pēdas šobrīd skalo neatlaidīgi viļņi un ka smiltis lien tikko izmazgātajos matos un pidžambiksēs (tas bija rīta pusē). Manu aizbēgšanu no realitātes iztraucēja pēkšņa un neapzināti atsaukta atmiņa par kumelītēm, tāpēc jūras gaisu nomainīja kumelīšu spēcīgā smarža un es atgriezos atpakaļ realitātē uz batuta.
Vēlāk vakarā apjautu, ka tā nav jūra, kura man pietrūkst..bet par to, kas man pietrūkst - citreiz, jo, jau trešo reizi cenšos pati sev iestāstīt, ka viss jāiesāk pozitīvi. :)