Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Mieriņš?

Šodien viss tik traki mierīgs pēc vakardienas mini-drāmas un smagajām sarunām. (Vai tiešām?)
Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz salauzt manus tik tikko pieņemtos lēmumus, tikai ar to, ka beidzot ir tik tuvu un tik ilgi, lai (ar prieku?) paciestu manus tik tikko aizsāktos, bet nebeidzamos runas plūdus. Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz atkal visu sagriezt tā, ka man pilnīgi gribās viņu nedaudz iekaustīt par to, ka tas nav izdarīts mazlietiņ agrāk. Man laikam ļoti patīk tas, ka tā vienkārši notiek ar mums, padevīgajām sievietēm (sievietītēm). Ak, nolāpītie vīrieši un viņu īpatnējais siltums.
Tikai es tagad nezinu - vai man justies kā marionetei, kura katru reizi, kad kaut tikai mazdrusciņ tiek parauta aukliņa, dara tieši to, ko raustītājs no tās sagaida?
P.S. Vai Tu ticētu, ja es teiktu, ka man nav neviena bilde ar lietu?

ņau! - murrr

Nu jā. Es jau kādu labu laiciņu esmu mājās patiesībā, un man jau sen noteikti vajadzēja saņemties kaut kā mazdrusciņ atstāstīt to, ko mēs tur īsti darījām, kā mums gāja un kādi mazi asinssūcēju bari dzīvo tur. Bet nē, es vel aizvien būšu slinka, jo..nolāpīts, man nāk miegs, bet aizmigt nevar.
Man ir diezgan liels prieks, ka mana vasara ir kļuvusi mazdrusciņ daudzveidīgāka, visnotaļ interesantāka, mazdrusciņ mīlīgāka & foršāka, kā arī naksnīgāka - nedaudz karstā laika dēļ, taču lielākoties tāpēc, ka saullēkts tagad ir arī mana atkarība.
Es tikai gribēju pateikt, ka man iet labi. :) Un tagad es iešu paskatīties, vai mamma ir atstājusi kādu upeni vai aveni un vai ērkšķogas jau gatavas (jā, laika izjūta un dārza pazīšana ir nedaudz iedragāta).

Divi.

Vai esi pamanījis/pamanījusi, ka visādām jaukām lietām vajag (vismaz) divus cilvēkus?

• sarunas noteikti labāk raisās, ja Tu neesi viens (kaut gan pašam ar sevi arī reizēm vajag izrunāties tā no sirds);
• apskaut sevi būtu tīri neiespējami un citu cilvēku siltums ir vienkārši navvārdu;
• esmu svētā pārliecībā, ka daudzdaudz foršāk, labāk, jaukāk, mīļāk ir tad, ja ne tikai Tu mīli;
• ļoti parocīgs un noderīgs ir kāda cita cilvēka roku pāris, ja Tev, ziemas pastaigas laikā, sāk salt rokas (protams, ja šis kāds saprot nevainīgus mājienus "man salst rociņas :puppy eyes:");
• ir ļoti jauki sev nopirkt kādu skaistu puķīti, bet (atkal mana svētā pārliecība :smiekliņš:) ir jaukāk skaistas puķītes saņemt no citiem cilvēkiem gan svētkos, gan tāpat vien;
• ir neskaitāmas reizes labāk, ja tad, kad Tev ir skumīgi, Tev ir kāds, kas dod padomu, mierina, atvēl savu plecu vai arī vienkārši ir blakus, ja Tev to vajag;
• ir patīkami apzināties, ka Tu vairs neeksistē viens - ka ir kāds, kas eksistē līdz ar Tevi un iet pa dzīves ceļu Tev blakus;
• 'Because it takes two to whisper quietly'

Mīlestība ir egoisms divatā.

Šodien ir sestdiena. Salīdzinoši daudz jau izdarīts, bet tik daudz kas vēl jāizdara. Es sēžu šeit un slinkoju. Nu negribu rakstīt to ZPD, pagaidīs vēl kādu stundiņu (slinkums ir vēlme strādāt - tikai vēlāk).

Man te jau sāka apnikt, kad uzdūros tekstam, kura dēļ es nedaudz aizdomājos un izlēmu uzrakstīt ko jaunu savā sen aizmirstajā blogā:

Mīlestība ir egoisms divatā.

Vai tiešām tā ir? Es nezinu, kas ir mīlestība, es nezinu, kāda tā ir. Cilvēkiem patīk domāt, ka pasaulē ir kāds, kas radīts tieši viņam/viņai. Tas taču izklausās tik vilinoši. Esat jūs divatā, ir pasaule, bet tā jūs vairs neinteresē, jo ir tas otrs pāris acu, ausu, roku, ir otra sirds, ir otra puse no Tevis, kuras dēļ Tu esi (vairāk vai mazāk) gatavs/gatava uz jebko. Mīlestība, manuprāt, balstās uz kompromisiem. Mēs esam gatavi ziedot kaut ko no sevis, lai tikai savu mīļoto varētu paturēt vēl ilgāk, iespējams, pat uz visu mūžu.

Bet kā atšķirt mīlestību no vienkāršas aizraušanās?

Galvā ir tik daudz domu, bet es nemāku viņas pierakstīt citiem saprotamā veidā.

Nolaupi mani.

Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

Kāpēc visi pazūd tieši tad, kad viņus vajag?

Hello, it's me again!
Šādi sarunu man nākas iesākt teju katru dienu. Reizēm liekas, ka cilvēki nemaz nevēlas ar mani kontaktēties. Ja tā nav, tad es noteikti vēlos kontaktēties vairāk, nekā otrā ekrāna pusē esošais cilvēks. Par nekontaktēšanos runājot, tagad pilnībā ir izgāzies pasākums, kam būtu jānotiek 31. jūlijā. Es vairs nejūtos tā, it kā to ar nepacietību gaidītu, jo nejūtu, ka kāds cits arī to gaidītu ar tādu pašu sajūsmu. + Jau otro dienu tieši šī pasākuma lēnās izgāšanās dēļ es vakaros iegūstu nejauku noskaņojumu un pašnāvniecisku vai slepkavniecisku ideju rašanos savā mazajā galviņā. Anyway, šim ierakstam būtībā īpašas jēgas nav. Kārtējais sapņojums, kurš radies pārdzīvojuma rezultātā. Šādos brīžos pastiprināti rodas ilgas pēc vīriešu īpatnējā siltuma. Ko tur slēpt, tādu bieži nepiedzīvoju. Nekad neesmu piedzīvojusi Sava vīrieša siltumu, tā kā nepārmet man banalitāti un jēlumu, jo es tikai sapņoju, nekas nav reāls un nekas nav bijis. Diez kā tas ir, apskaut Savu vīrieti? Vai tas siltums apskāvienā līdzinās flīžu siltumam zem manām pēdām saulainā jūlija rītā? Vai varbūt tas vairāk līdzinās siltam vējam pie jūras? Varbūt kakao krūzes siltumam aukstā ziemas vakarā uz balkona? Varbūt piparkūkām, kas tikko izņemtas no krāsns? Sasodīts, man apnicis būt vienai! Un tieši tāpēc es melnā žaketē un ar dzeltenām puķēm rokās kādā jaukā februāra pēcpusdienā došos meklēt savu Meistaru..