True love is a process not an event

Mans minka tumsā spīdina savas aces uz mani, kamēr es, negaidītas iedvesmas (vai arī pienākuma apziņas) dēļ sēžu uz grīdas un cītīgi rakstu visādus niekus datorā. Mazais, mīļais murmulītis, nudien.
Ak, jā, es jums silti iesaku noskatīties filmu (svētdien 17:00 LNT)

"Love

and
other disasters"

loved almost everything about it. (Pie vainas varētu būt mana tik tikko atklātā diezan lielā patika pret Britāniju Mērfiju un viņas visnotaļ jauko, piesmakušo balsi, kaut gan paņēma arī Talulas (? Tallulah) tēls.)
Cik dienas kakao ir dzerams, ja tas tiek turēts termosā?

Miegs, miedziņš. Sniegs, sniedziņš.

Sapņi silda sirdi, sega silda mūžam nosalušo ķermeni. Bet es nevaru izgulēties. Miegainība iztukšo, atņem visu. Vakar gāju gulēt pirms vienpadsmitiem (mamma teica, ka neviens ārsts nepalīdzēšot, ja es gulēt iešot pēc vienpadsmitiem). Nekāda labuma, ja godīgi, jo aizmigu tāpat ap pusnakti.

Kamēr es neesmu gultā, liekas, ka tūlīt, tūlīt iekritīšu ar seju zupas šķīvī, bet, kad ierāpjos gultā un iekārtojos, miegs pazūd. Ellīgi smieklīgs dzīves jociņš, jā.
Vakardien sasniga liela sniega kārta. Tagad kupenas ir krietni pāri jostai. Mani māc bažas par peļķēm, kas radīsies, kad tas viss nokusīs. Jāatsāk rūpīgi gumijnieku meklējumi. Tas tā, note to self stilā. :smiekliņš:

Nolādētie cepumi!

Šodien es žāvēju krekliņu ar fēnu, jo tas bija vēl pietiekoši slapjš tad, kad man jau to vajadzēja vilkt. Jauki! Caciskā pieredze pieaug.
Vārās piens un tā mestie burbulīši stājas gar metāla kastrolīša malām. Elīna salauž šokolādi gabaliņos un iemet pienā, to maisot ar olu kuļamo rīku. Šokolāde ātri izkūst karstajā pienā, un tas tiek ieliets divās manās mīļākajās krūzītēs. Paciņa ar marshmallow-iem sāk iztukšoties un mazie, baltie radījumi peldās karstajā kakao. Tie ļoti ātri kūst, tāpēc paspēju apdedzināt mēli, vēloties tos baudīt pirms tie pazūd. Izdzērušas kakao, mēs dodamies uz otro stāvu, kur, klausoties klaviermūziku, Elīna šuj auskarus. Mans tiks pabeigts citreiz, jo tieši šorīt viņa ir izņēmusi īstos āķīšus, kas būtu piemēroti auskaru ievietošanai tuneļos..bet vai nav vienalga! Vismaz tiek apsolīts, ka mēs vēl tiksimies. Ar šo domu prātā es atvados no mademoiselles Elīnas un dodos mājās, lai novietotu samta žaketīti atpakaļ uz pakaramā savā skapī..

Meet the Marshmallow!

Kāpēc visi pazūd tieši tad, kad viņus vajag?

Hello, it's me again!
Šādi sarunu man nākas iesākt teju katru dienu. Reizēm liekas, ka cilvēki nemaz nevēlas ar mani kontaktēties. Ja tā nav, tad es noteikti vēlos kontaktēties vairāk, nekā otrā ekrāna pusē esošais cilvēks. Par nekontaktēšanos runājot, tagad pilnībā ir izgāzies pasākums, kam būtu jānotiek 31. jūlijā. Es vairs nejūtos tā, it kā to ar nepacietību gaidītu, jo nejūtu, ka kāds cits arī to gaidītu ar tādu pašu sajūsmu. + Jau otro dienu tieši šī pasākuma lēnās izgāšanās dēļ es vakaros iegūstu nejauku noskaņojumu un pašnāvniecisku vai slepkavniecisku ideju rašanos savā mazajā galviņā. Anyway, šim ierakstam būtībā īpašas jēgas nav. Kārtējais sapņojums, kurš radies pārdzīvojuma rezultātā. Šādos brīžos pastiprināti rodas ilgas pēc vīriešu īpatnējā siltuma. Ko tur slēpt, tādu bieži nepiedzīvoju. Nekad neesmu piedzīvojusi Sava vīrieša siltumu, tā kā nepārmet man banalitāti un jēlumu, jo es tikai sapņoju, nekas nav reāls un nekas nav bijis. Diez kā tas ir, apskaut Savu vīrieti? Vai tas siltums apskāvienā līdzinās flīžu siltumam zem manām pēdām saulainā jūlija rītā? Vai varbūt tas vairāk līdzinās siltam vējam pie jūras? Varbūt kakao krūzes siltumam aukstā ziemas vakarā uz balkona? Varbūt piparkūkām, kas tikko izņemtas no krāsns? Sasodīts, man apnicis būt vienai! Un tieši tāpēc es melnā žaketē un ar dzeltenām puķēm rokās kādā jaukā februāra pēcpusdienā došos meklēt savu Meistaru..

Nespēju nepadalīties.

Ir pāri pusnaktij, bet man miegs vēl nenāk, tāpēc nolemju pavadīt jauku vakaru, skatoties zvaigznēs. Taisot kakao, pirmo reizi gandrīz uzvāru pienu mikroviļņu krāsnī, taču kakao sanāk ļoti garšīgs un saldāks, kā parasti. Karstais dzēriens dziest uz palodzes pie plaši atvērta loga, kamēr es sēžu uz palodzes. Uz soliņa, kas atrodas netālu no manas mājas, sēž divi vīrieši un runā. Es īsti nezinu, par ko, bet man liekas, ka par politiku. Vienam no vīriešiem ir ļoti jauka, skanīga balss, kurā nolemju kādu laiku paklausīties, vērojot zvaigzni, kas virs pamestās mājas spīd īpaši dzelteni. Patīkamo balsi dzirdu aizvien mazāk - laikam sarunu "pārņēmis" otrs, klusāk runājošais vīrietis. Nu neko, vēlos klausīties mūziku, tāpēc aizeju pēc telefona austiņām, pa ceļam ieskrienot šeit, lai padalītos ar sava vakara noskaņu. Austiņās man skan pēdējo dienu mīļākā mūzika (ģēnijdziesmas no Oasis) , un, dzerot kakao, es baudu jauko vakaru. Nespēju saprast, vai kļūst tumšāks, gaišāks vai paliek tāds pats, taču liepās pretī manam logam parādās dažādi tēli. Redzu lācīti, gorillu un zirgu, kas pacēlies pakaļkājās. Gorillai parādās rokās kaut kas līdzīgs raķetei un zirgs iegūst balerīnas cienīgus svārciņus (man ir ļoti jauka iztēle). Aizdomājusies par.. nu, Tu jau vari nojaust, par ko gan es varētu domāt, es pie atvērtā loga sēžu līdz pat pusdiviem. Noteikti kāda nakts jāpavada uz batuta.