Hello, it's me again!
Šādi sarunu man nākas iesākt teju katru dienu. Reizēm liekas, ka cilvēki nemaz nevēlas ar mani kontaktēties. Ja tā nav, tad es noteikti vēlos kontaktēties vairāk, nekā otrā ekrāna pusē esošais cilvēks. Par nekontaktēšanos runājot, tagad pilnībā ir izgāzies pasākums, kam būtu jānotiek 31. jūlijā. Es vairs nejūtos tā, it kā to ar nepacietību gaidītu, jo nejūtu, ka kāds cits arī to gaidītu ar tādu pašu sajūsmu. + Jau otro dienu tieši šī pasākuma lēnās izgāšanās dēļ es vakaros iegūstu nejauku noskaņojumu un pašnāvniecisku vai slepkavniecisku ideju rašanos savā mazajā galviņā. Anyway, šim ierakstam būtībā īpašas jēgas nav. Kārtējais sapņojums, kurš radies pārdzīvojuma rezultātā. Šādos brīžos pastiprināti rodas ilgas pēc vīriešu īpatnējā siltuma. Ko tur slēpt, tādu bieži nepiedzīvoju. Nekad neesmu piedzīvojusi Sava vīrieša siltumu, tā kā nepārmet man banalitāti un jēlumu, jo es tikai sapņoju, nekas nav reāls un nekas nav bijis. Diez kā tas ir, apskaut Savu vīrieti? Vai tas siltums apskāvienā līdzinās flīžu siltumam zem manām pēdām saulainā jūlija rītā? Vai varbūt tas vairāk līdzinās siltam vējam pie jūras? Varbūt kakao krūzes siltumam aukstā ziemas vakarā uz balkona? Varbūt piparkūkām, kas tikko izņemtas no krāsns? Sasodīts, man apnicis būt vienai! Un tieši tāpēc es melnā žaketē un ar dzeltenām puķēm rokās kādā jaukā februāra pēcpusdienā došos meklēt savu Meistaru..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru