Kopš vakarvakara man non-stopā skan vienīgi šī dziesma (ar nelielām Oasis pauzēm), kura, kā Elīna teica, skumjām iedod jaukāku nokrāsu. Man vispār šobrīd skumji nav, es esmu diezgan priecīga, jo šodien jāsatiek 2 no jaukākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Ja šeit būtu kāds smaidiņš, es noteikti uzliktu tādu, kurš smaida pārlaimīgi vai laimīgs lēkā ap egli (var redzēt portālu ietekmi uz manu radošumu, ne?). Well, tā nu es te sēžu - vienā t-kreklā un, protams, apakšveļā, klausoties Beirut - Nantes un domājot pozitīvas domas par nākotni, kā arī vietām sapņojot. Nezinu, kāpēc, bet šī dziesma mani uzvedina uz domām par lietu. Klausoties to ar aizvērtām acīm un cītīgi koncentrējoties, man pat izdodas sadzirdēt lietus pakšķus. Pēdējā laikā es daudz apciemoju savu iedomu pasauli, kurā laikapstākļi un vide ir savādāka, nemaz nerunājot par tajā atrodamajiem cilvēkiem. Tajā šobrīd atrodas lietus savienojumā ar ugunskuru un sarunām, kas ilgst līdz rītausmai (dziesmas, kuras klausos, ļoti ietekmē manu iedomu pasauli), un to cilvēku, kurā es esmu ārprātīgi muļķīgi.. ām.. iemīlējusies būtu par spēcīgu teikts, bet ieķērusies izklausās neforši un nevar apzīmēt manas mīļumpilnās sajūtas. Nu, jūs jau saprotat, ko es gribu teikt. Bet tad es atgriežos realitātē, savā dzeltenajā istabā. Es sēžu viena, pēdas ir uz krēsla, un rakstot man sanāk improvizēti apķert ceļgalus. Tradicionāla skumšanas poza, ja man ļauts izteikties. Aiz loga redzamas liepas, slapjš asfalts un pāris nesteidzīgi cilvēki. Reizēm no mākoņu aizsega izlien saule un apspīd manu labo roku un datora peli. Uz soliņa atkal kāds runā, bet šodien man negribās klausīties. Neesmu pat pārliecināta, vai ārā ir pietiekoši kluss un mierīgs, lai dzirdētu sarunas, kas risinās uz tālā soliņa. Nakts ir īpaša, un to vēl īpašāku padara domes taupības plāns, neslēdzot ielu laternas. Rezultātā viss iegūst melnbaltas nokrāsas un manā istabā ir piķa melna tumsa, kuru reizēm izkliedē pilnmēness, kas apņēmīgi un spoži spīd iekšā pa manu logu. Forši, tagad es sailgojos pēc lielas palodzes (vai vismaz mana galda virsmas) pie loga, karstas kakao vai tējas krūzes, atvērta loga un mierīgas nakts, kurā neviens nerunā uz attalā soliņa.
Man patīk lasīt to,ko raksti,jo es savā ziņā saskatu mazliet sevis. Un man patīk,kā tu raksti. (puķīte)
AtbildētDzēstĀāaah! Sasodīts, man ir milzīgs prieks to dzirdēt. :) Today is getting better and better.. (atkal lēkā ap eglīti)
AtbildētDzēst