Pastkarte.

Šodien es biju Rīgā un pavadīju superīgu dienu. Satiku Rūtu (priecīgs smaidiņš), nopirku jauku samta žaketi, satiku Elīnu, Didzi, Jāni&Līvu (ļoti priecīgs smaidiņš). Vienu brīdi pat sajutos kā vecā filmā, jo Jānis sasveicinoties noskūpstīja (nu ne gluži, bet nobučoja arī nav īstais vārds) manas labās plaukstas virspusi, teikdams: 'Bonjour, mademoiselle!' Pirmo reizi mūžā kāds tā izrīkojas ar manu plaukstu. Anyway, šis stāsts nav gluži par visu jauko dienu, bet par manu sapņojumu, kad es braucu vilcienā, klausījos Beirut - Nantes (atkal) un vēroju miglu, kas cēlās no klajumiem priežu mežos, netālu no sliedēm. Es pat gribēju izkāpt ne-savā pieturā, lai tikai pieskartos biezajai miglai, kura vāliem vien vēlās pāri pļavai, radot ilūziju par rudens nogali (jo man migla saistās ar vēlu rudeni un salnām)..taču tad es atcerējos, ka migla "bēg" no cilvēka, nav taustāma, bet tomēr atrodas Tev visapkārt. Tā nu es mierīgi paliku savā vietā (un uzvilku jauko žaketi pēkšņās drēgnuma sajūtas dēļ) un turpināju domāt par šo dabas brīnumu. Man radās vēlme tikt pamestai miglā. Vieglāk aizbēgt no cilvēka redzes loka. Bet pirms pamešanas ir jābūt attiecībām, kuru man nav, tā kā es ilgi nevarēšu skriet iekšā miglā ar salauztu sirdi. Šo tēmu aizskarot, varu teikt, ka visnejaukāk ir otru mīlēt (vai arī vienkārši izjust mīļumpilnas sajūtas), ja Tu nezini, vai Tu viņu dabūsi. Kā arī ir neciešami mēģināt neizpaust simpātijas vārdu cilvēkam, kuram Tu uzticies, bet negribi sarežģīt dzīvi savas muļķības dēļ. Ir jau pagājis tas diennakts laiks, kad es izskatos visskaistāk un par ķirbi atkal pārvērtīšos rīta pusē.