Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.