Es nezinu, kas ar mani notiek, bet es laikam rakstu dzejoļus. Pašlaik atrodos smaržu mākonī, mana āda vēl ir siltā dušas ūdens temperatūrā, un es jūtos..radoša. Šis laikam ir tapis divas dienas, kopš vakardienas nedaudz-pirms-septiņiem no rīta, kad es pirmo reizi dzirdēju Nick Drake - Hazey Jade I. Tur ir vijole, un es čatos bieži prasīju "Vijole skan, vai dzirdi?". Mūza mani apciemoja dušā, klausoties klasisko mūziku (čella koncertu), kur tapa arī pārējais dzejolis. Nedaudz viņu vēl pielaboju, tikko saģērbusies sēžot pie rakstāmgalda un cītīgi skrāpējot papīru ar zīmuli. Laikam ir sasodīti iedvesmojoši atrasties tādā emocionālajā stāvoklī, kādā atrodos es (nedaudz jūsmošanas un sasodīti muļķīgas mīļumpilnas sajūtas pret, iespējams, neaizsniedzamu princi). Laikam jābeidz jūs mocīt un beidzot jāievieto mans (otrais) garadarbs:
"Vijole skan, vai dzirdi?
Tā veldzē manu sirdi."
Tu apstulbis uz mani skatīsies
Un klusēsi, gribēdams klausīties.
"Ikreiz, kad pieskarās stīgām,
Tās rāda, cik ļoti mēs ciešam."
"Kāpēc tā?" Tu man vaicāsi
Un domās pa mākoņiem staigāsi.
Es klusēšu, atbildi nezinot,
Un paslepus Tevi vērojot.
Bet Tu nezini, tik ļoti vēlos es
par visu vairāk uz šīs pasaules,
Lai ikreiz, kad vijoles skan,
Tavas domas pievērstos man.
Tev sanāk,Tev patiešām sanāk,man patika šis dzejolis!
AtbildētDzēst(paklanās) Paldies, paldies. :) Tas tikai vēl vairāk paceļ manu šīsdienas garastāvokli. :)
AtbildētDzēst