Viņi aizbrauca uz jūru, es paliku, lai sapņotu.

Kā man patīk mūsu ģimeniskās pusdienas! Šodien bija zupa, tīri garšīga, bet ar liellopu gaļu, kuru es bez aizspriedumiem lasīju ārā no zupas (tā ir, ja vēlas kļūt par semiveģetārieti, jo no gaļas pilnībā es vēl neesmu gatava atteikties). Mamma izgāja ārā pasaukt tēti un māsa augšā istabā gulēja kopā ar savu draugu, kamēr es laimīgi tukšoju savu zupas šķīvi. Tik ģimeniski, es jums teikšu.
Šorīt es pamodos un izdomāju, ka gribu apskatīties, kurā gadā tā vijole taisīta, kurai otrās stīgas uzgrieznītis zaudējis savu spēju turēties. Gads rakstīts uz baltas lapiņas: Alfrēds Mačs, 1987. gads. Noteikti viena no pēdējām mana vectētiņa taisītajām vijolēm. Šai piemīt ļoti jauka smarža, kas raksturīga gandrīz jebkurai vecai lietai. Laikam tā smaržo senatne. Tā nu es sēdēju pie viesistabas galda ar brendija glāzēm (250 ml, ražotas Čehijā) blakus, priekšā nolikts vecais, nobružātais ādas čehols ar zaļganu, rakstainu, visticamāk kokvilnas, audumu iekšpusē, tajā iestiprināti divi vijoles lociņi un uz sedziņas nolikts pleca balsts, rokās man bija vijole un es to apbrīnoju. Iedomājos sevi garā, aristokrātiskā, melnā mētelī, ar paceltu apkakli, jo ir vējains, ar šo nobružāto ādas čeholu rokās, garie mati plīvo spēcīgajās vēja brāzmās un es dungodama steidzos uz grupas mēģinājumu, kuru kavēju. Melnie ādas puszābaki skaļi klaudz pret tukšajām, naksnīgajām Rīgas ielām. Taču es zinu, ka tā nekad nebūs. Drīzāk es, pēc pāris gadiem, spēlēšu klavieres kādā antīkā restorānā Vecrīgā (Parīzē, Londonā, kādā Skotijas pilsētā..), kur vīrieši vedīs savas mīļotās bildināt.
Es nezinu, vai šeit tas jūtams, bet šodien es gremdējos atmiņās, kuras nav manējās, un skatos filmas ar Odriju Hepbernu. Ja vien es tā mācētu apburt..

Es laikam rakstu dzejoļus.

Es nezinu, kas ar mani notiek, bet es laikam rakstu dzejoļus. Pašlaik atrodos smaržu mākonī, mana āda vēl ir siltā dušas ūdens temperatūrā, un es jūtos..radoša. Šis laikam ir tapis divas dienas, kopš vakardienas nedaudz-pirms-septiņiem no rīta, kad es pirmo reizi dzirdēju Nick Drake - Hazey Jade I. Tur ir vijole, un es čatos bieži prasīju "Vijole skan, vai dzirdi?". Mūza mani apciemoja dušā, klausoties klasisko mūziku (čella koncertu), kur tapa arī pārējais dzejolis. Nedaudz viņu vēl pielaboju, tikko saģērbusies sēžot pie rakstāmgalda un cītīgi skrāpējot papīru ar zīmuli. Laikam ir sasodīti iedvesmojoši atrasties tādā emocionālajā stāvoklī, kādā atrodos es (nedaudz jūsmošanas un sasodīti muļķīgas mīļumpilnas sajūtas pret, iespējams, neaizsniedzamu princi). Laikam jābeidz jūs mocīt un beidzot jāievieto mans (otrais) garadarbs:
"Vijole skan, vai dzirdi?
Tā veldzē manu sirdi."
Tu apstulbis uz mani skatīsies
Un klusēsi, gribēdams klausīties.
"Ikreiz, kad pieskarās stīgām,
Tās rāda, cik ļoti mēs ciešam."
"Kāpēc tā?" Tu man vaicāsi
Un domās pa mākoņiem staigāsi.
Es klusēšu, atbildi nezinot,
Un paslepus Tevi vērojot.
Bet Tu nezini, tik ļoti vēlos es
par visu vairāk uz šīs pasaules,
Lai ikreiz, kad vijoles skan,
Tavas domas pievērstos man.