Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Nothing, actually

Pagājušās negulētās nakts dēļ esmu nedaudz nojaukusi visu savu ritmu, taču tas nekas - to es atgūšu. Ņemot vērā to, ka mana ceturtdiena, 24. jūnijs ilgst apmēram 9 stundas, varu teikt, ka esmu paspējusi diezgan daudz izdarīt.
Ir jaunas, radošas idejas - es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka spēšu tās īstenot (beidzot kāda no tām visām idejām taču ir jārealizē!). Reizēm pabūt vienam ir viss, ko vajag, lai ļautu sev atkal nedaudz pabūt tajā dimensijā, kas mazdrusciņ tikusi aizmirsta laikā, kad kaut kur jāskrien vai kaut kas jāizdara.
Šovakar es esmu sev pagādājusi arī iemeslu, lai sevi nedaudz lamātu un peltu savā galvā. Naivā personības puse aizvien biežāk pārmāc loģiski domājošo, tādējādi diktējot manām kājām ceļu uz vietām, kurās es varētu sastapt savus iedomu tēlus. Diemžēl tad, kad es atrodu viņus, nebūt nenotiek tas, ko es esmu iedomājusies. Dažreiz man šķiet, ka daudz labāk būtu, ja sapņi nekad, nekad nesatiktu realitāti, ja starp tiem būtu strikti novilkta līnija, ja..
Un beidzot, beidzot (!) es piespiedu sevi izkustēties, kad aiz loga laiciņš nav tik daudzsološs, kā gribētos. Sajūta nudien ir laba, tā kā ļoti ceru, ka man tas izdosies vēl un vēl.

Sniegs

Pavasaris, Tu saki?

Tad kāpēc, nolādēts, ārā snieg?

Līdz vasarai vēl 40 dienas, bet man šķiet, ka vasaras šogad nebūs nemaz un ne mazdrusciņ.

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Atļausiet man pačīkstēt?

Šodien es esmu vīlusies gan laikapstākļos, gan cilvēkos, arī sevī, protams.
Tik briesmīgi nepatīkams laiks sen nav bijis. Sniegs ir foršs un jauks, un mīlīgs, un pūkains (kā es xD) tikai tik ilgi, kamēr tas ir pūderī. Kad tas sāk kust un kļūt noderīgs piku taisīšanām, sniegs manī ievieš bailes no kārtējā ziluma uz kājām. Bez tam - pagaidām kupenas ir līdz ceļiem, tur, kur iztīrīti celiņi blakus - līdz pus-augšstilbam, ja ne vēl augstāk. Kādas, pie velna, būs peļķes pēc tam, kādi būs dubļi?! Man tiešām vajag gumijniekus..un ātri.
Ak, šie cilvēki un viņu stūrgalvība. Kad kaut ko ieņem galvā, ir grūti atrunāt. Šī īpašība man īpaši netraucē, kamēr tā nav izteikti aktivizējusies angļu valodas skolotāja, kas man šodien pateica (laikam jau atgādināja..), ka rīt man ir jāstājas klases priekšā un gudri jārunā par kaut kādu tēmu: "mūsu civilizācija dodas pareizā virzienā un mūsu nākotne izskatās jauka" (rrrrright). Nu kāpēc es uzskrēju šai "ai sink mēs dzīvojām alās viduslaikos, bikāz mēs čoizen tā darīt" gaitenī. :dusmīgs smaidiņš: Tas nav reāli sagatavot normālu runu (nu labi, varbūt ir), iemācīties to no galvas & pārvarēt savas bailes no auditorijas mazāk kā 24h laikā. Vienkārši..mīļi?
Uz treniņu es arī šodien nebiju. Pie visa vainīgas manas iekšas, kas šodien izdomāja sāpēt, kamēr es skrēju sportā iesildīšanos. :neapmierināts smaidiņš:
Ā un, vai dieniņ, gandrīz piemirsu. Šodien man tika uzdots ģeniālākais jautājums evā:
"Tev vispār ir privātā dzīve?"
Skumji ir tas, ka es nezinu, vai gadījumā nesameloju, kad teicu, ka ir.

Dusmu terapija.

Man nepatīk dusmoties. Nu galīgi nepatīk, es vienkārši dusmojoties jūtos pārāk draņķīga kā personība. Bet nu reizēm gadās, un, kad gadās, es cenšos to dusmošanos pārvarēt pēc iespējas ātrāk - maitā garastāvokli, saproties.

Šonedēļ man dusmošanās ir uznākusi biežāk kā parasti. Otrdien no skolas mājās atnācu īsti nekāda, uzliku austiņas un savu dusmu enerģiju novirzīju uz ko lietderīgu: sniega šķūrēšanu. Iesaku pamēģināt visiem, kam uznākusi lielā dusma un ir apnicis bezmērķīgi sviest spilvenu/dauzīt galvu pret sienu. Iepatikās tā padarīšana, bet tagad, kad es ar lielāko prieku dotos ārā šķūrēt sasnigušo sniegu, tas vairs nesnieg. Dabas māte atkal izrāda savu neizmērojamo laipnību pret mani. Bet ko es darīšu pēc tām nedaudzajām nedēļām, kad sniega vairs nebūs?

Atbildi uz šo jautājumu, pašai īsti to neapzinoties, es uzzināju ceturtdien, kad es sajuku prātā. Visi tuvumā esošie celiņi bija notīrīti tiktāl, ka man nebija nekādu iespēju izlādēties, šķūrējot sniegu. Klusībā pie sevis veltīju pāris nejaukus vārdus visiem, kas izšķūrējuši sniegu, kuru es gribēju šķūrēt, paķēru sporta tērpa maisiņu, ūdens pudeli, austiņas un sasodīti lēnā gaitā vilkos uz angāru. Treniņā izskrējos tā, ka pēc tam nebija tik daudz enerģijas, lai justos draņķīgi. Kādā treniņā? Ja man pirms pāris mēnešiem (gadiem) pateiktu, ka es kādreiz iešu vieglatlētikā, es paskatītos uz runātāju kā pēdējo idiotu un izplūstu smieklos, sak' Es un vieglatlētika? Nekad!. Bet nu jā, tagad es, domājams, diezgan regulāri apmeklēšu vieglatlētikas treniņus, kuros izskriešos pēc sirds patikas un vēl bišķiņ.

How close is close enough?

Tu stulba esi?
- O jā.

Rīgas valdzinājums?

Tramvaja biļete nu jau maksā Ls 0.60, ja Tu to pērc pie niknas vadītājas. Man šodien kaut kāds vienveidīgais ceļojums uz Rīgu izdevās: biļeti turp un arī atpakaļ ar tramvaju pirku pie vienas un tās pašas krievu izcelsmes tramvaja vadītājas (labi vien ir, ka viņa nebija tik nikna, lai nogrieztu Berliozam galvu), vilcienā biļetes pārbaudīja tieši tās pašas 2 konduktores, kas rīta pusē (ja 13:50 tiek pieskaitīts šādai laika zonai)..un, runājot par vienveidīgumu, Dinamo Rīga pēdējā laikā iecienījusi spēli beigt ar rezultātu 2:4.
Lai nu kā uz vilcienu gāju kājām, jo nebiju pārliecināta vai atrodos īstajā tramvajā. Soma man bija pilna ar konfektēm un es domāju par zagļu reakciju, ja tie nozagtu manu somu. Bērnišķīgās domas pārtrauca nejaušs skatiens uz kāda izvirtuļa pusi, kurš vēsi stāvēja vilciena durvīs, pīpēja & onanēja, uz mani skatoties. Ignorēju viņu un dodos uz vagonu, kurā uz brīdi arī apsēdos, pirms ieraudzīju, ka tas ķēms (maigi izsakoties) ienāk manā vagonā, un aši izlecu no vagona, sākdama skriet uz pūļa pusi. Par laimi tā arī bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Iekāpu vagonā, kurā bija daudz cilvēku - ja nu kas, un ar drebošām rokām rakstīju kādam īsziņu, lai nomierinātu nervus.
Tagad kādu laiku noteikti nebraukšu uz/no Rīgas viena pati, sasodīds.

Gotta let your soul shine.

Es gribu margrietiņu, lai varētu taisīt būt-nebūt zīlēšanu, nežēlīgi plēšot margrietiņas lapiņas nost no galviņas. Un ne jau pa vienai. Nedaudz dusmas par to, ka atkal nesanāks izdarīt piektdien to, ko es gribēju darīt. Bet man atkal ir back up plan, tā kā viss kārtībā..kind of.

Sasodīts. Kaut kāds nejaucenis man ir iedzēlis virs labās krūts un tagad sasodīti niez, varbūt arī ir uzpampis. Šovasar atklāju, ka man ir alerģija pret dažu kukaiņu dzēlieniem.

Šovakar biju šķūnī un pumpēju savam divritenim riepas. Divus gadus neesmu ar to braukusi un neviens manu riteni nav izmantojis. Ja nu vienīgi putekļi un zirnekļi, jo to tur tiešām bija daudz..starp spieķiem bija tiiik daudz biezum biezu zirnekļu tīklu, kuros saķērušās iepriekšējā rudens lapas, kas mistiskā veidā nonākušas uz mana divriteņa. Pēc nelielas fiziskas piepūles, es to iznesu ārā, lai pārbaudītu, vai vēl vispār protu braukt. Sākumā man likās, ka ķēde ir nokritusi, jo viņa tā neforši grabēja (būs jāieeļļo), taču pēc tam es priecīgi braucu ar divriteni. Es jutos kā bērns, kas lepni rāda vecākiem, ka ir iemācījies braukt ar riteni bez palīgritenīšiem. Vējš patīkami glāstīja seju un plivināja matus, tumšā iela vilināja braukt tālāk, taču es, tīri bailīga būdama, izmetu vien pāris lokus pa piebraucamo ceļu un nelielu ielas daļu. Feels so good to do things I wasn't allowed to do for a long time..Rītā došos izbraucienā ar savu velo, ja pietiekoši agri piecelšos un sataisīšos, un notīrīšu riteni no putekļu kārtas.
Tagad es gribu apskauties ar kādu un jauki pavadīt kādu pēcpusdienu kopā ar šo kādu.

to be, not to be..

Kur ir mana iedvesma?

Sasodīts, es jau nedēļu pilnīgi neko nevaru uzrakstīt! Atceros, ka vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko rakstīt, bet tā arī tas nekad nav ticis publicēts. Varbūt pie vainas ir pēdējā laika domas par revolūciju miesās, garā un skapī (istabā arī, bet par to man nav vairāk jādomā).
Šobrīd sēžu un klausos Buddy Guy & co un jūtos labi. Not exactly what I was planning for this evening, but I like to spend my time like this. Uz klavierēm stāv iegādātā grāmata ar blūza nošu ripiņām. Tā sola daudz daudz darba tuvākajā nākotnē un iespēju organizēt blūza vakaru kādreiz pie manis ar marshmallowu cepšanu kamīnā. Ah, ideas, ideas..bet to realizācijai vajag abpusēju interesi un vēlmi sadarboties.
P. S. Uzdāviniet kāds man disku ar blūzu.

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.

Viņi aizbrauca uz jūru, es paliku, lai sapņotu.

Kā man patīk mūsu ģimeniskās pusdienas! Šodien bija zupa, tīri garšīga, bet ar liellopu gaļu, kuru es bez aizspriedumiem lasīju ārā no zupas (tā ir, ja vēlas kļūt par semiveģetārieti, jo no gaļas pilnībā es vēl neesmu gatava atteikties). Mamma izgāja ārā pasaukt tēti un māsa augšā istabā gulēja kopā ar savu draugu, kamēr es laimīgi tukšoju savu zupas šķīvi. Tik ģimeniski, es jums teikšu.
Šorīt es pamodos un izdomāju, ka gribu apskatīties, kurā gadā tā vijole taisīta, kurai otrās stīgas uzgrieznītis zaudējis savu spēju turēties. Gads rakstīts uz baltas lapiņas: Alfrēds Mačs, 1987. gads. Noteikti viena no pēdējām mana vectētiņa taisītajām vijolēm. Šai piemīt ļoti jauka smarža, kas raksturīga gandrīz jebkurai vecai lietai. Laikam tā smaržo senatne. Tā nu es sēdēju pie viesistabas galda ar brendija glāzēm (250 ml, ražotas Čehijā) blakus, priekšā nolikts vecais, nobružātais ādas čehols ar zaļganu, rakstainu, visticamāk kokvilnas, audumu iekšpusē, tajā iestiprināti divi vijoles lociņi un uz sedziņas nolikts pleca balsts, rokās man bija vijole un es to apbrīnoju. Iedomājos sevi garā, aristokrātiskā, melnā mētelī, ar paceltu apkakli, jo ir vējains, ar šo nobružāto ādas čeholu rokās, garie mati plīvo spēcīgajās vēja brāzmās un es dungodama steidzos uz grupas mēģinājumu, kuru kavēju. Melnie ādas puszābaki skaļi klaudz pret tukšajām, naksnīgajām Rīgas ielām. Taču es zinu, ka tā nekad nebūs. Drīzāk es, pēc pāris gadiem, spēlēšu klavieres kādā antīkā restorānā Vecrīgā (Parīzē, Londonā, kādā Skotijas pilsētā..), kur vīrieši vedīs savas mīļotās bildināt.
Es nezinu, vai šeit tas jūtams, bet šodien es gremdējos atmiņās, kuras nav manējās, un skatos filmas ar Odriju Hepbernu. Ja vien es tā mācētu apburt..

Guļamdiena.

Pirms brīža es lasīju. Tagad jau es guļu. Atkal. Esmu iekšā, uz dīvāna, televizorā iet multfilmas, es nespēju koncentrēt uzmanību uz tām. Plaksti kļūst smagi jo smagi, es spītīgi cīnos ar burtiem, cenšos tos savērpt vārdos, vārdus teikumos. Sekmīgi tieku līdz nodaļas beigām, apgriežos uz vēdera un aizmiegu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.

Šodien pasaule nav mana draudzene.

Es nezinu, kāpēc, bet man kaut kā šodien galīgi neiet. Pirmkārt, manas eksistences Saule pārāk bieži un pārāk ilgi demonstratīvi uzrādās ar sarkanu zvaigznīti pirms vārda, taču atbildes vēstuli es tā arī nesaņemu nevienā no šiem mokošajiem mirkļiem. Pati ar visiem sev piederošajiem spēkiem turos pretī kārdinājumam uzrakstīt vēl kādu muļķīgu, ātru vēstulīti, lai atgādinātu par savu eksistenci. Attur doma par to, ka Saules prātā es varētu iegūt tās mazās, kaitinošās meitenītes tēlu, no kura ļoti cenšos atkauties pati savā galvā (ņemot vērā šo stulbo..nu jā, jūs jau zinat). No šodienas es sev apsolījos netraucēt cilvēkus (vismaz ne tik bieži kā tagad) bez kārtīga iemesla to darīt. Otrkārt, šodien mani ienīst jebkura veida watch-movie-online-for-free saiti, jo nevienā, NEVIENĀ nav tas, ko es gribu (beigās, savā galvā jau plānojot slepkavību, atcerējos par youtube.com jaukumu). Savas vēlmes es mainīju vairākas reizes, cenšoties uzrakt kaut vienu normālu iespēju filmu baudīt, nevis tikai dzirdēt dialogus, skatoties uz pārāk milzīgiem pikseļiem, kas tēlu sejas "nedaudz" izkropļo. Un, protams, tad, kad es biju atradusi turpinājumu kārotajai filmai, man vajadzēja doties apsveikt vecmāmiņu vārda dienā. Treškārt, es dabūju parakāties pa dedzināmo materiālu, meklējot kredīta papildināšanas čekus. Nezinu, cik reizes es jau paspēju ievadīt abu divu kodus, neviens no tiem nav nostrādājis, un tagad tā dāmīte vienkārši ignorē manus centienus, sākot skaitīt nožēlojamo bilanci. Sasodīts.
Taču ir arī kāds pluss. Man liekas, ka es ievirzos jaunā jūsmošanas stadijā. No Lietus es kļūstu par sārtu kļavas lapu, kas uz trotuāra mierīgi guļ, gaidot, kad Viņš tieši mani, nevis kādu citu kļavas lapu pacels, lai ievietotu savā herbārijā.
Man ir vēl nedaudz slapji mati un lielas cerības par rītdienu. Man vajag uzņemt iedvesmu, cilvēku siltumu un nopirkt vīraku.