Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.