Tulpes

Noputējis viņu apbrīnojamais mājas planetārijs, ne reizi neiedarbināts, drūmi skatās caur zvaigžņu attēlojamajiem caurumiņiem. Izkrīt spuldzīte, un man nav bateriju, kas ļautu zvaigznēm nolaisties uz manas istabas sienām, radot ko līdzīgu Āfrikas naktij.

Fotolentes gabaliņi, ieslodzīti plastmasas rāmīšos, atbrīvo pavasari saules gaismā. Tulpes stāvu zem manas galvas, arī virtuvē un bēniņos. Tā tas bija senāk.

Pavasaris ir un būs. Apkārt parādās aizvien vairāk asfalta, un peļķu spulgās acis slēpjas vietās, kuras no logiem nevar redzēt. Mušas un visādi citādi kustoņi ir pamodušies un neprātīgi triecas pret loga rūtīm, cerot nonākt pie lepni spīdošās saules.

5, 4, 3, 2, 1. Es skaitu, skatos zvaigznēs un griežos ap savu asi. Tu mani nesaproti, es Tevi nedzirdu. Ja Tu atnāktu, es nezinu, vai mēs satiktos. Es neesmu tagad, es esmu tur, tulpju laukā, un uz sienas spulgo zvaigznītes.