Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.
Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.
Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.
Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu
-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)
tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?
)) teikt -m ir forši. ^^ un tu nesasitīsies, meitēn, ja nevēlēsies sasisties, tas viss tavā ziņā.
AtbildētDzēst