Viedoklis

Vakardien bija visnotaļ interesanta literatūras stunda, kurā runājām par skaisto un, lai nevajadzētu teikt "neglīto", skaistā pretstatu. Mēs veidojām sarunu: kāds uzdod jautājumu, cits atbild.

Es sēdēju pirmajā solā, klausījos, kā tiek runāts par tukšiem un pilniem cilvēkiem (nu nē, ne jau neēdušiem un paēdušiem, bet garīgi iztukšotiem vai piepildītiem!), un aizdomājos.

Tukšs, pustukšs - šie vārdi atgādina veldzējošas limonādes bundžu vasaras tveicē. Vai pilnu cilvēku kāds var izdzert tāpat kā limonādes bundžu un padarīt pustukšu vai pat tukšu? Nudien nezinu un praksē pārbaudīt tiešām nevēlos - negribu, lai mani izdzer, un negribētu kādu izdzert. (Kārtējo reizi visa doma labāk izklausās galvā.)

Šodien ārā atkal ir pavasaris, bet es ar bažām skatos, kā pasauli pārņem peļķes un lietus. Lai cik silta kļūtu pasaule, man sals, jo ar dabas siltumu vien neglābjamas romantiķes dvēselei nepietiek.