Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Rīgas valdzinājums?

Tramvaja biļete nu jau maksā Ls 0.60, ja Tu to pērc pie niknas vadītājas. Man šodien kaut kāds vienveidīgais ceļojums uz Rīgu izdevās: biļeti turp un arī atpakaļ ar tramvaju pirku pie vienas un tās pašas krievu izcelsmes tramvaja vadītājas (labi vien ir, ka viņa nebija tik nikna, lai nogrieztu Berliozam galvu), vilcienā biļetes pārbaudīja tieši tās pašas 2 konduktores, kas rīta pusē (ja 13:50 tiek pieskaitīts šādai laika zonai)..un, runājot par vienveidīgumu, Dinamo Rīga pēdējā laikā iecienījusi spēli beigt ar rezultātu 2:4.
Lai nu kā uz vilcienu gāju kājām, jo nebiju pārliecināta vai atrodos īstajā tramvajā. Soma man bija pilna ar konfektēm un es domāju par zagļu reakciju, ja tie nozagtu manu somu. Bērnišķīgās domas pārtrauca nejaušs skatiens uz kāda izvirtuļa pusi, kurš vēsi stāvēja vilciena durvīs, pīpēja & onanēja, uz mani skatoties. Ignorēju viņu un dodos uz vagonu, kurā uz brīdi arī apsēdos, pirms ieraudzīju, ka tas ķēms (maigi izsakoties) ienāk manā vagonā, un aši izlecu no vagona, sākdama skriet uz pūļa pusi. Par laimi tā arī bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Iekāpu vagonā, kurā bija daudz cilvēku - ja nu kas, un ar drebošām rokām rakstīju kādam īsziņu, lai nomierinātu nervus.
Tagad kādu laiku noteikti nebraukšu uz/no Rīgas viena pati, sasodīds.

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.