Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.