Tējas krūzes un vīrieši

Tā, lūk, mazais. Ja tomēr Tev uznāk patiešām nepārvarama vēlme kādu mīlēt, vari tikpat labi mīlēt siltas tējas krūzi, tulpes ziedu vai gurķi. Tajos gan, es pieļauju, ir mazlietiņ vairāk ūdens. It's just more water of them to love, hehe.
Pēdējā laikā es neko nedaru, tāpēc arī laikam neko nerakstu. Taču pat vienkārši esot, es šausmīīīgi nogurstu. Un izgulēties arī nemāku. Protu vienīgi bezmērķīgi un nebeidzami izniekot laiku, atlikt izdarāmus darbus, turpinot pievienot arvien jaunus savam nepastāvošajam to do sarakstam. Nu jā, bet tāda nu es esmu.
Man šķiet, ka es sākšu ilgoties pēc tējas krūzes.. vai gurķa. Vēl nevaru izlemt.

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Mīlestība ir egoisms divatā.

Šodien ir sestdiena. Salīdzinoši daudz jau izdarīts, bet tik daudz kas vēl jāizdara. Es sēžu šeit un slinkoju. Nu negribu rakstīt to ZPD, pagaidīs vēl kādu stundiņu (slinkums ir vēlme strādāt - tikai vēlāk).

Man te jau sāka apnikt, kad uzdūros tekstam, kura dēļ es nedaudz aizdomājos un izlēmu uzrakstīt ko jaunu savā sen aizmirstajā blogā:

Mīlestība ir egoisms divatā.

Vai tiešām tā ir? Es nezinu, kas ir mīlestība, es nezinu, kāda tā ir. Cilvēkiem patīk domāt, ka pasaulē ir kāds, kas radīts tieši viņam/viņai. Tas taču izklausās tik vilinoši. Esat jūs divatā, ir pasaule, bet tā jūs vairs neinteresē, jo ir tas otrs pāris acu, ausu, roku, ir otra sirds, ir otra puse no Tevis, kuras dēļ Tu esi (vairāk vai mazāk) gatavs/gatava uz jebko. Mīlestība, manuprāt, balstās uz kompromisiem. Mēs esam gatavi ziedot kaut ko no sevis, lai tikai savu mīļoto varētu paturēt vēl ilgāk, iespējams, pat uz visu mūžu.

Bet kā atšķirt mīlestību no vienkāršas aizraušanās?

Galvā ir tik daudz domu, bet es nemāku viņas pierakstīt citiem saprotamā veidā.

Nolaupi mani.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.

Pārāk daudz neatbildēšanas.

Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.

Šodien es domāju.

Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.

Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

I've got panda in my ear!

Un pārējo daļu no galvā radušās dziesmiņas, kuru dziedāt zem grādiem, es esmu aizmirsusi. Lai nu kā, man patīk jauniegūtais aksesuārs un diena kā tāda. Paldies, mademoiselle Elīna! (seko ciešs apskāviens, kuram būtu jāaizpida mūsu nesatikšanās dienas ar siltumu)
Būtībā šī ieraksta jēga ir tikai viena. Es vēlējos pateikt, ka +/- 2 dienas nebūšu sastopama interneta laukos, jo atradīšos kaut kur mežā pie Inčukalna. Civilizētā mežā gan, bet, ja es neatgriežos, noteikti izsludiniet meklēšanu.
Jā. Tas nu ir pateikts un tagad es varētu uzrakstīt kaut ko, ko esmu izsapņojusi pēdējā laikā..bet man nekas nenāk prātā. Ja nu vienīgi doma par sevi kā meiteni, kas sēž kaut kur dabā, dzer zemeņu tēju (kas pagatavota no sīrupa) no termosa un zīmē skices vai dzejo. Eh, ideas, ideas.

Man patīk klausīties, kā lietus līst.

Šodien es sapratu, ka man vairs nav bail no negaisa. Tas mani fascinē. Es izdzirdēju pērkonu un uzreiz izslēdzu datoru - lai nesasper. Devos uz istabu ar mūziku austiņās, lai lasītu "Baltos oleandrus". Nogūlos uz grīdas zem ieslēgtas galda lampas, lasīju, klausījos, līdz mūzikai cauri izspraucās spēcīgā lietus skaņa, kas rodas tam sitoties pret mājas jumtu. Izslēdzu mūziku, jo nolēmu baudīt lietus skaņu. Iekštelpās skaņas kvalitāte ir briesmīga, logu arī vaļā negribas taisīt (paniskas bailes no zibens lodēm, saproties), tāpēc dodos lasīt uz lieveņa. Izeju ārā, apsēžos, sāku lasīt un pēc nepilnas minūtes man tieši priekšā, nepilnu 2 km attālumā, nozibsnī milzīgs zibens. Seko grandiozs pērkons, taču tagad man tas sagādā prieku, nevis trīcēšanu aiz bailēm. Saprotu, ka ārā ir drēgns, tāpēc dodos iekšā, lai sadabūtu lielu tējas krūzi un džemperi. Atgriežoties, grāmatu un tējas krūzi nolieku uz lieveņa betona grīdas, nesen mazgātos, nu jau izžuvušos matus aizbāžu aiz džempera un uzlieku kapuci, jo vēlos paskatīties, cik milzīgs šoreiz ir mākonis. Tiklīdz taisos galvu izbāzt ārā no sausās zonas Dabas māte izdomā izrādīt savas simpātijas pret mani, uzsūtot vēl spēcīgāku lietusgāzi un pēc tam pat krusu. Priecājoties par jauko Dabas simfoniju, atkal apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Reizēm kadrā ieslīd garaiņi no tējas, kuri mani sakārdina tik ļoti, ka gandrīz apdedzinu mēli, iemalkojot vēl neatdzisušo tēju. Šādi sēžot es laikam pavadīšu visus šīs vasaras atlikušos negaisus (protams, spēju arī mainīt vidi un sēdēt vienkārši domājot vai kaut ko rakstot). Spēcīgā lietusgāze lēnām pāriet klusā, gandrīz nedzirdamā līņāšanā un tālumā dzirdami pērkona dārdi. Tēja ir beigusies, vairs nav sākotnējās burvības, tāpēc dodos iekšā, lai dalītos sajūtās.