Bezdarbība

Brīvlaiks, brīvlaiciņš. Nu kāpēc viņš ir tik bezdarbīgs? Man nav nekādu plānu, es vienkārši sēžu virtuvē (un visu laiku ēdu ēdu ēdu), guļu uz dīvāna pie televizora vai sēžu šeit pie datora un kaut ko cenšos uzrakstīt. Tagad saprotu, kāpēc daļa no manis baidās no mazā cipara 9.
Vakar es jutos slikti, un no manas mājas varēja redzēt, kā vēl viena dvēsele ceļo uz debesīm. Mamma atnesa kolu (labākās zāles pret vēdergraizēm līdzās Skittles, jājā), un tad es mizoju kartupeļus. Viņa nesaprot, kā es tā varu. Kad viņai esot slikti, viņa nevar un negrib neko darīt - tikai gulēt gulēt gulēt. Es tā nevaru. Vismaz ne ilgstoši, jo bezdarbība mani nomāc. Nav jau arī tā, ka es visu laiku skrienu un kaut ko daru. Nebūt ne. Man patīk arī paslinkot. Slinkošana vismaz ir kaut kāda darbība, bezdarbība tāda nav. Dzīve jau nekļūst garāka, tāpēc dari, kamēr vari!
Nu jā, un varbūt pienāks tāda diena, kad manā blogā dižosies manis uzņemtās bildes.

Siltums

Man nepatīk gaidīt cilvēkus. Tas man liek domāt visādas nejaukas domas par to, ka es esmu vienīgā muļķe, kurai nav nekā labāka, ko darīt, un kura ar prieku dodas uz satikšanos un baidās nokavēt. Es pat ar savu vēl piecas minūtītes ar kaķīti uz puncīša-bremzēšanu tur biju ašāk par viņu. Un jā, es dzīvoju otrā pilsētas pusē, kamēr viņam būtu jāpieceļ sava pakaļa un jāpārvieto tā prezīci 3 mājas tālāk.
Doh. Nu jā, bet toties šodien es pirmo reizi šajā pavasarī sēdēju uz soliņa un izjutu lietu. :supersmaidīgais smaidiņš: Šodien uzvilku arī savu zilo mēteli - vajag krāsas apkārt, jājā, beidzot ir tik silts, lai es varētu mierīgi ar mētelīti aiziet tālāk par dzelzceļa staciju. Vairs tikai 9 piektdienas līdz vasarai. Vairs tikai 9 piektdienas..

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Tulpes

Noputējis viņu apbrīnojamais mājas planetārijs, ne reizi neiedarbināts, drūmi skatās caur zvaigžņu attēlojamajiem caurumiņiem. Izkrīt spuldzīte, un man nav bateriju, kas ļautu zvaigznēm nolaisties uz manas istabas sienām, radot ko līdzīgu Āfrikas naktij.

Fotolentes gabaliņi, ieslodzīti plastmasas rāmīšos, atbrīvo pavasari saules gaismā. Tulpes stāvu zem manas galvas, arī virtuvē un bēniņos. Tā tas bija senāk.

Pavasaris ir un būs. Apkārt parādās aizvien vairāk asfalta, un peļķu spulgās acis slēpjas vietās, kuras no logiem nevar redzēt. Mušas un visādi citādi kustoņi ir pamodušies un neprātīgi triecas pret loga rūtīm, cerot nonākt pie lepni spīdošās saules.

5, 4, 3, 2, 1. Es skaitu, skatos zvaigznēs un griežos ap savu asi. Tu mani nesaproti, es Tevi nedzirdu. Ja Tu atnāktu, es nezinu, vai mēs satiktos. Es neesmu tagad, es esmu tur, tulpju laukā, un uz sienas spulgo zvaigznītes.

Viedoklis

Vakardien bija visnotaļ interesanta literatūras stunda, kurā runājām par skaisto un, lai nevajadzētu teikt "neglīto", skaistā pretstatu. Mēs veidojām sarunu: kāds uzdod jautājumu, cits atbild.

Es sēdēju pirmajā solā, klausījos, kā tiek runāts par tukšiem un pilniem cilvēkiem (nu nē, ne jau neēdušiem un paēdušiem, bet garīgi iztukšotiem vai piepildītiem!), un aizdomājos.

Tukšs, pustukšs - šie vārdi atgādina veldzējošas limonādes bundžu vasaras tveicē. Vai pilnu cilvēku kāds var izdzert tāpat kā limonādes bundžu un padarīt pustukšu vai pat tukšu? Nudien nezinu un praksē pārbaudīt tiešām nevēlos - negribu, lai mani izdzer, un negribētu kādu izdzert. (Kārtējo reizi visa doma labāk izklausās galvā.)

Šodien ārā atkal ir pavasaris, bet es ar bažām skatos, kā pasauli pārņem peļķes un lietus. Lai cik silta kļūtu pasaule, man sals, jo ar dabas siltumu vien neglābjamas romantiķes dvēselei nepietiek.

Noskaņa

Ar nelieliem starpgadījumiem, ķibelēm un blondīņu cienīgiem fail, nonāku Akustiskajā dzejas vakarā. Ar Rūtu ieņemam vietas kaut kur uz vecā parketa grīdas un baudam cilvēku ģenialitāti patīkamā apvienojumā ar sentimentalitāti. (..) Iedvesma turpina ceļot apkārt ar tējas garaiņiem, skan dūdas, kokles un ģitāras, sirds lūšanas meldija ieslogota vīrieša basā, un cilvēki iepazīstas viens otram dāvājot cepumu sirdis. Šo burvīgo atmosfēru man traucēja baudīt kameru pārpilnība un zibspuldžu viļņi, kas nozūd tikpat ātri, cik uzrodas, un es, cenšoties tiem nepievērst uzmanību, atguļos uz grīdas un vēroju sārto paneļu griestus. Sāk satumst, un pauzē es spēlēju klavieres fakultātes gaitenī, kamēr Rūta ar Nikolaju cenšas dejot valsi. Pagaidām viņiem nesanāk, taču ar viņu dejošanu ir tieši tāpat, kā ar manu klibo Šopēna valsi - practise makes perfect.

Pūciņš, 13.09.09. par 11.09.09.

Atmiņas reizēm ir dikti jauka lieta.

Divi.

Vai esi pamanījis/pamanījusi, ka visādām jaukām lietām vajag (vismaz) divus cilvēkus?

• sarunas noteikti labāk raisās, ja Tu neesi viens (kaut gan pašam ar sevi arī reizēm vajag izrunāties tā no sirds);
• apskaut sevi būtu tīri neiespējami un citu cilvēku siltums ir vienkārši navvārdu;
• esmu svētā pārliecībā, ka daudzdaudz foršāk, labāk, jaukāk, mīļāk ir tad, ja ne tikai Tu mīli;
• ļoti parocīgs un noderīgs ir kāda cita cilvēka roku pāris, ja Tev, ziemas pastaigas laikā, sāk salt rokas (protams, ja šis kāds saprot nevainīgus mājienus "man salst rociņas :puppy eyes:");
• ir ļoti jauki sev nopirkt kādu skaistu puķīti, bet (atkal mana svētā pārliecība :smiekliņš:) ir jaukāk skaistas puķītes saņemt no citiem cilvēkiem gan svētkos, gan tāpat vien;
• ir neskaitāmas reizes labāk, ja tad, kad Tev ir skumīgi, Tev ir kāds, kas dod padomu, mierina, atvēl savu plecu vai arī vienkārši ir blakus, ja Tev to vajag;
• ir patīkami apzināties, ka Tu vairs neeksistē viens - ka ir kāds, kas eksistē līdz ar Tevi un iet pa dzīves ceļu Tev blakus;
• 'Because it takes two to whisper quietly'

Miegs, miedziņš. Sniegs, sniedziņš.

Sapņi silda sirdi, sega silda mūžam nosalušo ķermeni. Bet es nevaru izgulēties. Miegainība iztukšo, atņem visu. Vakar gāju gulēt pirms vienpadsmitiem (mamma teica, ka neviens ārsts nepalīdzēšot, ja es gulēt iešot pēc vienpadsmitiem). Nekāda labuma, ja godīgi, jo aizmigu tāpat ap pusnakti.

Kamēr es neesmu gultā, liekas, ka tūlīt, tūlīt iekritīšu ar seju zupas šķīvī, bet, kad ierāpjos gultā un iekārtojos, miegs pazūd. Ellīgi smieklīgs dzīves jociņš, jā.
Vakardien sasniga liela sniega kārta. Tagad kupenas ir krietni pāri jostai. Mani māc bažas par peļķēm, kas radīsies, kad tas viss nokusīs. Jāatsāk rūpīgi gumijnieku meklējumi. Tas tā, note to self stilā. :smiekliņš:

No debesīm krīt mīļums.

Ārā snieg arvien spēcīgāk. Es priecājos, jo manu vēlmi šoreiz Dabas māte uzklausīja - bija pietiekami auksts, lai uzvilktu caciņzābakus. Man šķiet, ka kopā ar viņiem parādās arī cacīgāka gaita. :ķiķina:
Un atkal man šķiet, ka visi ir mīlīgi un jauki šonedēļ. Gribētos vairāk šādu nedēļu. Man patīk dzirdēt jaukas lietas gandrīz tikpat labi, kā darīt jaukas lietas.
Viens maziņš tuntulītis un viens lielāks tuntulītis šodien pie manis atčāpoja. Jaukumiņi mazie. :saulīš-smaids: Mēs krāsojām laukumiņus, skatījāmies vecas un ne tik vecas bildītes. Un beigās es uzzīmēju mašīnu. :kruts smaidiņš: Viņa līdzinās VW vabolītei. ^^ Tāda sarkana, jā. Nākamreiz uztjūnēšu :smiekliņš:

Fū, putenis!

Šorīt jutos kā outsidere. Visām pārējām bija gumijnieki, es vienīgā vēl turpinu ar šūziem pa ielām šļūkāt. Apsveru ideju pirmo reizi mūžā kaut ko pasūtīt e-bay. :smiekliņš: Bet ārā dikti dikti nejēdzīgs laiks. Viss ir vienkārši..neforši. Ielas ir peļķēs, no debesīm krīt sniegs un sejā pūš ļoti nejauks un stiprs vējš. Man gandrīz cepure aizlidoja, kad sāku domāt, vai tikai Kriksi neaizpūtīs. Atkal ir ziema. Man liekas, ka Dabas māte pati nesaprot, ko grib. Es zinu tikai to, ka gribu, lai viss kļūst sauss un foršs - gribu uz skolu iet savos caciņzābakos. :smiekliņš: Jā, es zinu, ka tas ir ļoti gudri pirkt jaunus zābakus, kad atkusnis klāt. Bet nu ko lai dara, ja tikai tagad es atradu sev pa prātam esošus zābakus?

Nu jā. Vispār vakar man bija kaut kāda gudrā doma, ko es šeit gribēju ierakstīt. Ja vien es spētu viņu atcerēties.. ehh.