This is it

Vēl viens gads skolā pabeigts. Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks - skan nedaudz biedējoši. Es (mēs) pieaugam, atlicis tik maz laika, lai varētu tā vienkārši baudīt dzīvi. Skumjākais ir tas, ka tagad, kad es to drīkstu darīt (īpaši) nekaitējot savai dzīvei, es to nedaru. Jāmainās, bet vai es mainīšos?

Vēl šī mēneša sākumā es gaidīju, kad beidzot atplauks kokiem zaļās lapas, tad ar nepacietību gaidīju ķiršu ziedus, tad ceriņus.. Tagad tas viss ir te (ķiršu ziedi vairs nav), un es ilgojos pēc vasaras - pēc zemenēm, svaigu piparmētru tējas, silta ūdens ezeros/jūrās/upēs un vēl dažiem sīkumiem.

Nebeidzama vāļāšanās pa gultu no rītiem (dienvidū?), nekā nedarīšana 24/7 ir oficiāli sākusies.

Priekšpēdējais vasaras brīvlaiks. Enjoy & don't forget to

L O S E - Y O U R - M I N D!

Failblog

Pēdējā laikā laiciņš ārā ir ļoti ļoti jauks. Bet, lai atsvērtu ārā valdoši idilli, es esmu kļuvusi šausmīgi-briesmīgi neveikla. Nekas man rokās neturas, viss man krīt, visu laiku es fail, reizēm es krītu (jā, tagad man ir nedaudz uzpampusi mugura un skaista, pusotra sarkana švīka turpat blakus - skaistums pārākais!), krūzes no plauktiem pašas veļās ārā un bumbas pašas lido pāri kaimiņu sētām.
Nu jā. Stulbi man? Nu nezinu, nezinu. Drīzāk jau stulbi tiem pārējiem - vairāk neveiklums iet uz āru, nekā vēršas pret mani. :ļauns smīniņš:
Es kaut kā ne par to gribēju runāt (laikam), bet tagad galīgi nezinu, ko citu lai pastāsta, hmmm.
P.S. Ceturtdienas noteikti nav manas dienas.

Hmm

Vai vakara nogurums var izraisīt svārstīgu emocionālo pagrimumu?

18 days remains.

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Laiks

Gandrīz visu šodienu dungoju, dziedu, galvā skandinu Saturday. (<- uzklikšķini!) Šķiet, sestdiena varētu būt mana mīļākā nedēļas diena.
Nepielūdzamais laiks. Tas čāpo, iet, skrien, auļo pēc sirds patikas. Tad, kad vēro pulksteni un gaidi pēdējās stundas beigu zvanu, sekunžu rādītājs laiski pārvietojas, kā liekas, gliemeža ātrumā. Tagad laiks skrien, skrien un nemanot ir pagājusi vēl viena nedēļa. Vēl vienu nedēļu tuvāk ir ilgi gaidītā vasara - nerimstošais siltums, laiskā gulšņāšana gultā līdz dienvidum, nekā nedarīšana veselus 3 mēnešus. Ja godīgi, es klusībā lūdzos, kaut nu šīs pēdējās nedēļas nolemtu nekur nesteigties. Man ir nelāgas aizdomas, ka man kaut kas no visa tā, kas šobrīd man ir, pietrūks vasarā.
Ārā ik pa laikam smidzina, un es nespēju sagaidīt, kad ķirši manā dārzā būs pilnos ziedos.

Pluss, mīnuss.

Plusi pie mīnusiem, mīnusi pie plusiem. Mēs visi sastāvam no plusiņiem un mīnusiņiem. Taču tos atšķiram katrs savādāk - kas kādam pluss, tas citam mīnuss.

Šķiet, mans visu laiku lielākais mīnuss ir tas, ka es..
Ak, šī nav pareizā vieta kur sevi nolikt vai celt saulītē.

Mainīt pagātni?

Cilvēkiem ir viens liels niķis domāt "kā būtu, ja būtu". Atzīstu - man arī, pie tam pēdējā laikā visnotaļ bieži. Tā nu es vienu vakaru piesēdos un sāku lasīt cauri vecos čatus, meklējot to lietu, kas visu izmainīja.

Situācija, protams, debešķīgi muļķīga (strīdiņš par pilnīgi neko, bet tajā pašā laikā visu), lielākoties mana vaina. Taču tas, ka es to tagad zinu, nemaina faktu, ka lietas ir mainījušās tieši kopš tās dienas, kopš tiem muļķīgajiem vārdiem, kopš tās nevajadzīgās atzīšanās.

A, nu un? Kas bijis, bijis. Tur vairs neko nevar mainīt. Pagātni mainīt nav iespējams, toties nākotni gan.

Kāpēc mocīt sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem par bijušo, ja tā vietā var tagad rīkoties, lai nākotnē tā vairs nebūtu, mm?
"bļ, es tevi vienkārši jūtu." Ahh, es gribētu uzzināt, vai tā ir vēl joprojām.

Sniegs

Pavasaris, Tu saki?

Tad kāpēc, nolādēts, ārā snieg?

Līdz vasarai vēl 40 dienas, bet man šķiet, ka vasaras šogad nebūs nemaz un ne mazdrusciņ.

Ļaut iztraucēt

Gulēt uz šūpolēm un ļaut vējam matos spēlēties, pārāk ātri atņemot 80% no ķermeņa siltuma. Skatīties debesīs un nekustēties.
Bet ir arī bezgala jauki lasīt uz zaļā soliņa zem vecmāmiņas istabas loga un ļaut sevi iztraucēt murrājošam, melnbaltam brīnumam, kas, izlaižot nadziņus baudpilnā laimē, pamanās kutināt ceļgalus.
Reizēm ir vienkārši jāļauj kādam iztraucēt.

Atvērta grāmata

Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

-E. Veidenbaums

Pēdējās dienās ir noticis tik daudz kas, un viss, kas noticis, ir tik ļoti jauki foršs!

Vēl joprojām prieku rada šūpoles, kuras savu romantiku spēj izpaust jebkurā diennakts laikā - arī neilgi pēc saulrieta, kad mežā vēl putni dzied mīlas balādes un zvaigznes tikai gatavojas savam uznācienam uz lielās debesu skatuves. Šķiet, ka katru nākamo reizi tur esot, atklājas kāda cita šūpoļu patīkamās noskaņas šķautne.

Laikam kļūstu par dzīvu piemēru tam, ka pilnai laimei nevajag daudz. Mazs, mīļš sīkumiņš pie sīkumiņa un būvējas stabils, nepārejošs prieks, kas laužas pār lūpām bezrūpīgā pļāpāšanā un random skaņās.

Taču tik un tā man ir bail iet uz priekšu. Es nezinu, vai es vēl kāpju kalnā, vai vispār ir kur augstāk kāpt. Varbūt es jau tuvojos kraujas malai, un tūlīt, tūlīt speršu pēdējo soli tukšumā. Būtībā es nebaidos no kārtējās krišanas bezdibenī, bet gan no tā, ka vairs netikšu atpakaļ, kur pašlaik atrodos.

Draudzība

Šodien nolija pirmais īstais pavasara lietus šajā gadā. Patīkami. Tagad slepus gaidīšu negaisu. Jāatklāj taču uz-lieveņa-lasīšanas sezona!

Viss ir tik burvīgi jauks, jauks, jauks, ka man nedaudz bail to baudīt pilnībā.

Un tā jau ir, ka patīkamais nāk tad, kad Tu to vismazāk gaidi. :smaids:

Pavasaris

Šķiet, ka visu mūžu varētu sēdēt uz sasilušajām flīzēm, tā arī nekad neuzvelkot neko nopietnāku par naktskreklu, biksēm un vecajiem šūziem. Vienkārši klausīties, kā bites rosās tulpju ziedos, vērot, kā kaķītis liek ķepiņu pēc ķepiņas, nākdams uz manu pusi, un spēlēties ar taureņiem, kuri sēžas uz rokām.
Stundām ilgi uz flīzēm zīmēt. Tikai trūkst krītiņu.

Šūpoles

Vakardiena bija jauka, jauka, jauka. Ar divriteni un labu kompāniju izbraukāju teju visas skaistās vietas Siguldā.
Bet kāpēc šūpoles izskatās vientuļas un gandrīz visās bildēs ir tukšas? Vakarā šūpolēs ir ļoti jauki. It īpaši tad, ja ir cilvēki, ir sarunas, ir zvaigznes un mūzika. Sen tā nebija traucējusi lampu gaisma.

Un šodien tik daudz, kas jāpadara, ka nemaz nezinu, ar ko sākt.

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)

Pārmērīga ziņkārība

-Sveiks! - Snifs sacīja. - Es atradu kādu pavisam īpašu ceļu. Tas izskatās bīstams.
-Cik bīstams? - trollītis Mumins vaicāja.
-Es pat gribētu sacīt - briesmīgi bīstams, - mazais dzīvnieciņš
nopietni atbildēja.
-Tad mums jāpaņem līdzi sviesmaizes, - trollītis Mumins noteica.

Ak, šie mazie, neizaugušie cilvēciņi, kas lien, kur nevajag. Un es jau gandrīz mainīju domas par cilvēku.
Bet man vienalga, cik daudz no tā visa tika nodots tālāk - labi vien ir, ka viņa zin. :smaids:

Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)

Bezdarbība

Brīvlaiks, brīvlaiciņš. Nu kāpēc viņš ir tik bezdarbīgs? Man nav nekādu plānu, es vienkārši sēžu virtuvē (un visu laiku ēdu ēdu ēdu), guļu uz dīvāna pie televizora vai sēžu šeit pie datora un kaut ko cenšos uzrakstīt. Tagad saprotu, kāpēc daļa no manis baidās no mazā cipara 9.
Vakar es jutos slikti, un no manas mājas varēja redzēt, kā vēl viena dvēsele ceļo uz debesīm. Mamma atnesa kolu (labākās zāles pret vēdergraizēm līdzās Skittles, jājā), un tad es mizoju kartupeļus. Viņa nesaprot, kā es tā varu. Kad viņai esot slikti, viņa nevar un negrib neko darīt - tikai gulēt gulēt gulēt. Es tā nevaru. Vismaz ne ilgstoši, jo bezdarbība mani nomāc. Nav jau arī tā, ka es visu laiku skrienu un kaut ko daru. Nebūt ne. Man patīk arī paslinkot. Slinkošana vismaz ir kaut kāda darbība, bezdarbība tāda nav. Dzīve jau nekļūst garāka, tāpēc dari, kamēr vari!
Nu jā, un varbūt pienāks tāda diena, kad manā blogā dižosies manis uzņemtās bildes.

Siltums

Man nepatīk gaidīt cilvēkus. Tas man liek domāt visādas nejaukas domas par to, ka es esmu vienīgā muļķe, kurai nav nekā labāka, ko darīt, un kura ar prieku dodas uz satikšanos un baidās nokavēt. Es pat ar savu vēl piecas minūtītes ar kaķīti uz puncīša-bremzēšanu tur biju ašāk par viņu. Un jā, es dzīvoju otrā pilsētas pusē, kamēr viņam būtu jāpieceļ sava pakaļa un jāpārvieto tā prezīci 3 mājas tālāk.
Doh. Nu jā, bet toties šodien es pirmo reizi šajā pavasarī sēdēju uz soliņa un izjutu lietu. :supersmaidīgais smaidiņš: Šodien uzvilku arī savu zilo mēteli - vajag krāsas apkārt, jājā, beidzot ir tik silts, lai es varētu mierīgi ar mētelīti aiziet tālāk par dzelzceļa staciju. Vairs tikai 9 piektdienas līdz vasarai. Vairs tikai 9 piektdienas..

Neziņa

Šodien ārā kaut kāds neizdevies rudens (lai piedod man tas cilvēks, kura blogā kaut ko līdzīgu nesen lasīju). Bet man smaidīt liek pļekpļek, kas rodas, manām gumijniekus apāvušajām draudzenēm apņēmīgi brienot caur peļķēm. Rudenīgumu varbūt arī piedeva tas, ka brokastīs (ķipa) ēdu ābolu.

Bet manai imūnsistēmai ir pavasaris. Drīzāk tā jau aizgājusi pavasara brīvlaikā. Slikta, slikta viņai tā humora izjūta.

Nu jā, bet vispār es esmu apmulsusi. Es vairs galīgigalīgi nespēju saprast, ko domāt. Mazā, sīciņā naivā domiņa kļūst arvien lielāka, lielāka, lielāka, un es vairs nejūtu robežu starp naivumu un patiesību. Liekas, ka viņš arī tādu nezin. Bet, kad liekas, var sasisties. Jāsāk gatavot ziedītes, plāksteri un apsēji - ir sajūta, ka kaut kas lūzīs, plīsīs, sasitīsies.

Tas viss tikai atgādina bioloģijas stundu

-M? -M-m (tā kā ne-e, tikai ar m, galīgi nemāku aprakstīt, jāganjā)

tikai tagad drīzāk ir -M? - :parausta plecus: un mēs mainam domas un lomas, mēs šaubāmies, mēs apjūkam, mēs vaicājam..vai varbūt to daru tikai es?

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.