Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Don't worry, I'll be gone

Te nu mēs esam. Mans vēders nepatīkami sagriežas ikreiz, kad es saprotu, ka nu vairs tikai pēc nedaudz vairāk kā divām diennaktīm (t.i. 2. jūlija 5:00 - vai Tu jūti šajos ciparos esošo nežēlastību, kurā es esmu kritusi?) es stāvēšu pie nezināma izmēra autobusa ar koferi rokās. Nolāpīts, tas laiks tiešām nedaudz par ātru skrien.
Es nemācos no savām kļūdām, tas ir pierādījies. Vakar sev teicu, ka jāiet sakarīgā laikā gulēt, taču atkal aizgāju tikai pēc 3iem (un normāli gulēju līdz kādiem 7iem..), rezultātā šodien ik pa laiciņam es sevi pieķeru, blenžot uz kaut kādu priekšmetu, pilnīgi neko nefiltrējot (hmm, varbūt es tagad māku gulēt ar acīm vaļā?). Maziņš plusiņš šim negulētajam rītam: mana istaba izskatās varen jauki, kad saule jau ir uzlekusi. :)

Krītiņš, apsēsts krītiņš

Sen nebija bijusi tik savāda diena. Tagad ir daudz informācijas, kura jāpārdomā. Visādas domas un dažādi sapņi lidinās pa galvu - šķiet, kādu laiku nebūšu spējīga turpināt iesākto stāstu. Jāveic pavasara tīrīšana. Nē, ne jau istabā - manā naivajā galviņā. Kam ticēt?
Un ir tik dīvaini apzināties, ka nu visas slēptākās domas tiek uzticētas citiem cilvēkiem. Jā, viss tiešām mainās un reizēm pat pārāk strauji.
Bet šodien..šodien ir jau cita diena, citi notikumi. No rīta Rūta piezvanīja, un mēs parunājāmies caur skypu. Ķiķināju, jo dīvainā kārtā viņa bija ieguvusi četras atbalsis, kas kopumā izklausījās diezgan flegmātiski un out of this world. Hehe, jā. Jauks rīts jaukā dienā. :)