Paslēpes ar pilsētu

Šodien visu cauru dienu mana brīnišķīgā zelta rudens pilsēta bija ietinusies miglas aizsegā. Jutos kā tajā filmā - "Silent Hill", tikai es nemeklēju meitiņu un mani neviens arī nemeklēja.
Dienas sākums izvērtās vispārīgi interesants - ceļš uz skolu tika meklēts caur biezum biezo, traki balto miglu, taču tā mazdrusciņ atkāpās, kad parunājām ar kādu maģisku cilvēku. Pēc skolas, kad bija jābaidās no satumšanas, es devos pastaigā pa pilsētu ar mērķi uzņemt beidzot pagājušajā gadā jau iecerētās miglas bildes. Diemžēl tad tā bija kļuvusi pietiekami neizteiksmīga, lai man nekas labs nesanāktu (būtu es no rīta paņēmusi kameru un iemūžinājusi to visu, ehh!). Sen, sen nebiju redzējusi savu pilsētu tik neizteiksmīgu. Šķiet, ka ļaunāks par neizteiksmīgu miglu (jo tad, kad tā bija tiešām bieza un balta, pilsēta izskatījās brīnišķīgi) varēja būt vienīgi necaurredzams lietus.
Tāpatās sekli padomājot par to visu, ievēroju, ka šodien dūmi pazūd trakoti lēni. Uz viena no soliņiem sēdēja divi jauni cilvēki, kas cītīgi vilka plaušās nu jau mitro, drēgno gaisu, vēlāk izpūšot to kopā ar darvu, nikotīnu un citiem cigarešu draņķiem. Dūmu mākonītis palika turpat un pavisam, pavisam gausi izklīda, kad izgāju tam cauri. Vispār, lai nu kad, bet tieši šodien man cigarešu dūmi likās nejaukāki, kā parasti.
Patiesību sakot, man bija nedaudz ļoti bail pazust šodien.

Mysterious Song

Sveiki, mani dārgie, šajā gandrīz vai burvīgajā rītā/pēcpusdienā!
Pēdējā laikā man ir gadījies būt bezspēcīgai, dusmīgai, saskumušai, salūzušai un kādai tik vēl ne. Labā ziņa gan ir tāda, ka es tik un tā kopumā esmu visai stipra palikusi un turpinu brist apņēmīgi uz priekšu pa šo dzīvi. Rezumējot visu, kas noticis - man iet tīri labi, kaut gan, kā jau vienmēr, varētu (un gribētos) kaut kā nedaudz labāk. Nu lai jau, kādu dienu gan jau, ka būs arī nedaudz labāk.
Vakar vakarā es gribēju ierakstīt kaut kādas trakās pārdomas par dzīvi, taču tās tagad no galvas ir izlidojušas. Visticamāk, ka labi vien ir, ka tā. Vispār vakars izvērtās visai..dīvains? Mani paspēja mazliet piečakarēt vairāki cilvēki, es jau kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka vīrieši nudien māk jauki liet saldus melus manās naivajās smadzeņu šūnās, un atkal atklāju bērnišķīgo prieku, kas rodas slapjos, žļurkstošos šūzos un nezināmas, bet visnotaļ jaukas dziesmas atrašanas savā mūzikas atskaņotājā (dziesmu vari noprovēt šeit).
Lai nu kā, es vienkārši gribēju kaut ko šeit ierakstīt..un ceru to darīt atkal visai drīz.

Ļaut iztraucēt

Gulēt uz šūpolēm un ļaut vējam matos spēlēties, pārāk ātri atņemot 80% no ķermeņa siltuma. Skatīties debesīs un nekustēties.
Bet ir arī bezgala jauki lasīt uz zaļā soliņa zem vecmāmiņas istabas loga un ļaut sevi iztraucēt murrājošam, melnbaltam brīnumam, kas, izlaižot nadziņus baudpilnā laimē, pamanās kutināt ceļgalus.
Reizēm ir vienkārši jāļauj kādam iztraucēt.

Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)