Izņēmums

Oh god.

Nav likuma bez izņēmuma, vēsta kāds teiciens. Ir Mērfija likumi, kuri pārsvarā vienkārši ir dzīves radītās, cūcīgās likumsakarības, kuru izņēmums es diemžēl neesmu.
Pēdējā laikā (atkal jau!) mani ietekmē "tur, kur Tu neesi, ir tie, kurus Tu gribi satikt, bet tur, kur Tu esi, šo cilvēku nav". Un šovakar mani tas kretinē. Jā, leksika man nebūs no skaistajām, piedodiet.
Vakardien spēju radīt iemeslu cilvēkiem par mani pasmieties/uztraukties - es uz brīdi nezināju, kur atrodas mans, kā uzzināju, traki mīļais telefona aparāts. Ticamākā versija: atstāts uz soliņa pie stacijas, gluži kā iepriekšējais, tikai šoreiz bez ieslēgtas mūzikas. Ak, ieradumu spēks! Bet tomēr, nieka 27 neatbildētu zvanu attālumā jau bija modinātājs, kas atklāja mazā nekrietneļa lieliski asprātīgo slēptuvi starp vācu valodas un ķīmijas grāmatu. Vēl joprojām apbrīnoju savas spējas grāmatu kaudzi no somas izņemt tieši tā, lai telefons no tās neizkristu.
Un šovakar ir piektdiena. Rītā būs sestdiena un parīt jau svētdiena. Lieliski!
P.S. Ā un jā. Es laikam esmu tikpat naiva, cik biju.

Atvērsim acis, mīlīši!

Šis rīts ir vienkārši brīnišķīgs - ārā spoži un silti spīd saulīte, viss vēl joprojām ir zaļš un debesis ir vasaras zilajā krāsā. Un šo rītu es varēšu izbaudīt pēc pilnas programmas, jo skolā ir kaut kāds errors un es pilnīgi legāli visu dienu būšu brīva no algebras & trigonometrijas formulām, gravitācijas konstantes un Zero Conditional. Ak, sajūta mazlietiņ kā vasarā, tikai ir nedaudz aukstāks un es esmu piecēlusies jau pašā rīta agrumā (man tas ir agrums, citam tā jau būs pēcpusdiena; tādi nu mēs esam - katram savs skatu punkts uz visu, pat uz laiku).

Ir tikai viens nejaukums. Es domāju par visādām taisnībām un netaisnībām, liekulībām un naivumu, egoismu un spēju sevi objektīvi novērtēt.

Atkal ir sabrukusi viena no manām rūpīgi celtajām ilūzijām, un man šķiet, ka kādam vajadzētu sabrucināt dažu cilvēku slepeni un ne tik slepeni lolotās ilūzijas, kuru dēļ šie cilvēki mēdz kļūt ne-tik-jauki manās acīs (un man patīk domāt, ka es cilvēkos sliecos saskatīt labo; vai varbūt vēl viena ilūzija?). Un ja jau es to un šito nemāku, tad man ir vismaz viens izskaidrojums, kāpēc kāds grib šo un to darīt tieši ar mani - lai paceltu sevi saulītē un spētu izcelties uz mana ne-tik-profesionālā fona.

Bet zinat ko? Manī mēdz pamosties velniņš, kas to vien grib, kā neļaut kādam tā darīt.

Un paldies šādiem cilvēkiem - man vismaz būs tiešām traki liels stimuls šodien un citās dienās treniņos pacensties no visas sirds. :)

Mysterious Song

Sveiki, mani dārgie, šajā gandrīz vai burvīgajā rītā/pēcpusdienā!
Pēdējā laikā man ir gadījies būt bezspēcīgai, dusmīgai, saskumušai, salūzušai un kādai tik vēl ne. Labā ziņa gan ir tāda, ka es tik un tā kopumā esmu visai stipra palikusi un turpinu brist apņēmīgi uz priekšu pa šo dzīvi. Rezumējot visu, kas noticis - man iet tīri labi, kaut gan, kā jau vienmēr, varētu (un gribētos) kaut kā nedaudz labāk. Nu lai jau, kādu dienu gan jau, ka būs arī nedaudz labāk.
Vakar vakarā es gribēju ierakstīt kaut kādas trakās pārdomas par dzīvi, taču tās tagad no galvas ir izlidojušas. Visticamāk, ka labi vien ir, ka tā. Vispār vakars izvērtās visai..dīvains? Mani paspēja mazliet piečakarēt vairāki cilvēki, es jau kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka vīrieši nudien māk jauki liet saldus melus manās naivajās smadzeņu šūnās, un atkal atklāju bērnišķīgo prieku, kas rodas slapjos, žļurkstošos šūzos un nezināmas, bet visnotaļ jaukas dziesmas atrašanas savā mūzikas atskaņotājā (dziesmu vari noprovēt šeit).
Lai nu kā, es vienkārši gribēju kaut ko šeit ierakstīt..un ceru to darīt atkal visai drīz.