Sestdiena

Šodien kaut kā visu laiku domāju par to, ka savam blogam esmu slepeni devusi mērķi citiem ļaut pavērot pasauli tā, kā to redzu es. Bet ziniet, es esmu diezgan traki liels fail šī mērķa īstenošanai.
Tad nu tā. Beidzot varu likt roku uz sirds un godīgi apgalvot, ka, atšķirībā no vairākuma mūsdienu jaunatnes, zinu gan kas tas tāds Ēriks Marija Remarks par zvēru ir. Šoreiz gan pēc grāmatas izlasīšanas es kaut kā iegrimu pārdomās par to, kāpēc vispār lasu. Vai tāpēc, ka tās spēj aizraut citā pasaulē un dažādot skatījumu uz lietām, situācijām un dzīvi kā tādu, ļaujot izsekot tēlu dzīves gaitai, piespēlētajām problēmām un to risinājumiem? Vai varbūt tomēr tāpēc, ka mūsdienās tik maz manu vienaudžu lasa grāmatas un es vienkārši vēlos atšķirties?
Nezinu. Un Tu arī nezini. Neviens nezin. Bija tāda grupa, agrāk klausījos.
Šodien jūtos kaut kā nedaudz dīvaini. Vispār daudzas lietas pēdējā laikā šķiet dīvainas. Piemēram, fakts, ka šodien kaķītis man seko un pieglaužas vēl mīļāk, kā parasti. Murrņau, draugs.

Mana vasara ir beigusies, kad rokas sāk salt

Šobrīd man šķiet, ka būtu ļoti jauki, ja man tuvumā būtu kāda tiešām no civilizācijas nedaudz attālināta vieta, kur nevar sastapt nevienu cilvēku, kas jauc domas. Tā es varbūt saprastu kaut ko vairāk no tā, kas notiek. Jā.
Jau otro dienu daba ir nemīlīga un ārā traki līst, un vairs ne tikai retajam, bet gandrīz vai vairumam koku zaļās lapas jau krāsojas. Rudens. Visnotaļ brīnišķīgs gadalaiks, taču pēc lieliskām vasarām es vienmēr baidos no tā, ka rudenī un ziemā garlaicība tā pārņems mani un manu prātu, ka es nezināšu, kur likties no skumjām, bailēm un/no vientulības.
Un tomēr man patīk iedomāties, ka viss, kas šogad notiek, ir ļoti un daudz labāks par to, kas noticis pagājušajā gadā, kuru es tomēr bez īpašām grūtībām pārdzīvoju. Vienmēr jau mēs varam labāk.
Ak, jā, kopš vakardienas es atkal domāju par Ziedoni un viņa domu:
Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?
Nu tā, lūk. Man ir rudens. Un man vajag siltu roku pāri..un ne tikai to.

Mieriņš?

Šodien viss tik traki mierīgs pēc vakardienas mini-drāmas un smagajām sarunām. (Vai tiešām?)
Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz salauzt manus tik tikko pieņemtos lēmumus, tikai ar to, ka beidzot ir tik tuvu un tik ilgi, lai (ar prieku?) paciestu manus tik tikko aizsāktos, bet nebeidzamos runas plūdus. Man laikam ļoti patīk tas, kā viņš mēdz atkal visu sagriezt tā, ka man pilnīgi gribās viņu nedaudz iekaustīt par to, ka tas nav izdarīts mazlietiņ agrāk. Man laikam ļoti patīk tas, ka tā vienkārši notiek ar mums, padevīgajām sievietēm (sievietītēm). Ak, nolāpītie vīrieši un viņu īpatnējais siltums.
Tikai es tagad nezinu - vai man justies kā marionetei, kura katru reizi, kad kaut tikai mazdrusciņ tiek parauta aukliņa, dara tieši to, ko raustītājs no tās sagaida?
P.S. Vai Tu ticētu, ja es teiktu, ka man nav neviena bilde ar lietu?

Impulss, pretreakcija

Vasara tuvojas beigām, tāpat arī mana pacietība un lēnprātīgums. Pēdējā laikā (atkal šie vārdi) es diezgan (vai pārāk?) bieži sekoju savām impulsīvajām idejām, kas ir pretreakcija uz darbībām, kuras man nepatīk. Tas jau it kā nav nemaz tik slikti, ja vien es drīz pēc tam visu nepārdomātu un saprastu, ka tā nemaz negribēju īsti darīt. (Toties lietas, kuras es, kā izrādās, esmu gribējusi darīt, man nesanāk izdarīt. Hmm, izklausās sarežģīti.) Šķiet, ka atkal kādas divas personības puses nespēj savā starpā īsti pareizi harmonizēt.

Vadoties pēc manas nesen izdomātās gandrīz dziļās domas, kas mēģina izskaidrot, kāpēc meitenēm (un vispār sapņotājiem, ilūziju lolotājiem - tādiem, kā es, nevis citādākiem) ir varbūt nedaudz vieglāk sadzīvot ar citiem cilvēkiem, es tagad oficiāli varu tikt uzskatīta par traku, galīgi bezsakarīgu un trakoti dīvainu (vismaz man šķiet, ka tā citi to varētu interpretēt). Diemžēl ne pārāk labā nozīmē.

Citiem vārdiem sakot, šī ir problēma, ar kuru man vajadzētu pēc iespējas drīzāk tikt galā. Ignorēt? Izvairīties? Mēģināt sevi piespiest neņemt to visu galvā? Risinājumu ir daudz, taču pagaidām šķiet, ka īstais tā arī nav atradies.

Jā, lai kļūtu nedaudz skaidrāks, par ko es te īsti runāju, galvenā emocija, kas visus impusiņus ierosina, ir greizsirdība (ak, nolāpītā egoiste!).

Mysterious Song

Sveiki, mani dārgie, šajā gandrīz vai burvīgajā rītā/pēcpusdienā!
Pēdējā laikā man ir gadījies būt bezspēcīgai, dusmīgai, saskumušai, salūzušai un kādai tik vēl ne. Labā ziņa gan ir tāda, ka es tik un tā kopumā esmu visai stipra palikusi un turpinu brist apņēmīgi uz priekšu pa šo dzīvi. Rezumējot visu, kas noticis - man iet tīri labi, kaut gan, kā jau vienmēr, varētu (un gribētos) kaut kā nedaudz labāk. Nu lai jau, kādu dienu gan jau, ka būs arī nedaudz labāk.
Vakar vakarā es gribēju ierakstīt kaut kādas trakās pārdomas par dzīvi, taču tās tagad no galvas ir izlidojušas. Visticamāk, ka labi vien ir, ka tā. Vispār vakars izvērtās visai..dīvains? Mani paspēja mazliet piečakarēt vairāki cilvēki, es jau kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka vīrieši nudien māk jauki liet saldus melus manās naivajās smadzeņu šūnās, un atkal atklāju bērnišķīgo prieku, kas rodas slapjos, žļurkstošos šūzos un nezināmas, bet visnotaļ jaukas dziesmas atrašanas savā mūzikas atskaņotājā (dziesmu vari noprovēt šeit).
Lai nu kā, es vienkārši gribēju kaut ko šeit ierakstīt..un ceru to darīt atkal visai drīz.

Nothing, actually

Pagājušās negulētās nakts dēļ esmu nedaudz nojaukusi visu savu ritmu, taču tas nekas - to es atgūšu. Ņemot vērā to, ka mana ceturtdiena, 24. jūnijs ilgst apmēram 9 stundas, varu teikt, ka esmu paspējusi diezgan daudz izdarīt.
Ir jaunas, radošas idejas - es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka spēšu tās īstenot (beidzot kāda no tām visām idejām taču ir jārealizē!). Reizēm pabūt vienam ir viss, ko vajag, lai ļautu sev atkal nedaudz pabūt tajā dimensijā, kas mazdrusciņ tikusi aizmirsta laikā, kad kaut kur jāskrien vai kaut kas jāizdara.
Šovakar es esmu sev pagādājusi arī iemeslu, lai sevi nedaudz lamātu un peltu savā galvā. Naivā personības puse aizvien biežāk pārmāc loģiski domājošo, tādējādi diktējot manām kājām ceļu uz vietām, kurās es varētu sastapt savus iedomu tēlus. Diemžēl tad, kad es atrodu viņus, nebūt nenotiek tas, ko es esmu iedomājusies. Dažreiz man šķiet, ka daudz labāk būtu, ja sapņi nekad, nekad nesatiktu realitāti, ja starp tiem būtu strikti novilkta līnija, ja..
Un beidzot, beidzot (!) es piespiedu sevi izkustēties, kad aiz loga laiciņš nav tik daudzsološs, kā gribētos. Sajūta nudien ir laba, tā kā ļoti ceru, ka man tas izdosies vēl un vēl.

Kristofors Kolumbs un co.

Ceturtā lietus diena. Vai šie visnotaļ nu jau vasaru graujošie laikapstākļi beigsies? Nē, nepārprotiet, lietus vēl aizvien ir jauks - mana nepatika ir vērsta tikai un vienīgi pret faktu, ka šādā laikā es nevaru darīt to, ko esmu veiksmīgi darījusi lielāko brīvlaika daļu. Nedaudz nejauki sanācis, nudien. Bet es cenšos nepazaudēt savu personības daļu, kas veiksmīgi iefiltrējas jebkādā sabiedrībā, tātad arī jebkādos laikapstākļos. Ziniet, šodien tā atkal uzpeldēja un apņēma manu spītību (līdzīgi kā amēba, omnom), tāpēc šodien es jūtos daudz labāk lietū, nekā dažas dienas saulē.
Lai arī cik ērti tas būtu, es atļaušos vairs nemelot (citāts no vēstules, ko vakar rakstīju Susuriņam): 'Es esmu sabiedriska, atrodos starp cilvēkiem, bet tik un tā pamanos būt viena. Es tāda vienkārši esmu. Man laikam iekšā vienkārši ir biologa skaitīšanas principi - viens, divi, daudz, un visērtāk es jūtos tajos pirmajos, trešo būtībā neatzīstu - bars nav forši, barā Tevi var nedzirdēt, nepamanīt. '
Visādas diezgan nereālas idejas jaucas pa manu galvu; diez, kāda no tām reiz piepildīsies?

Slapjums

Līst jau otro dienu pēc kārtas. Nu labi, tagad nelīst, bet ārā ir pietiekami slapjš, lai jebkurš, kuru es aicinātu spēlēt volejbolu, mani pasūtītu pāris mājas tālāk (un ne tikai).
Vakar vakarā man bija daudz,daudz,daudz ideju, ko šodien darīt. Šodien man ir bezgalīgs slinkums kaut kam ķerties klāt. Slinkums pat nomāc uzmācīgās (& nevajadzīgās) domas, par ko es arī tam esmu pateicīga. Taču viennozīmīgi man labāk patīk nedomāt, kamēr es kaut ko daru nevis nedaru.
Šodien atkal noskatījos filmu, atkal bija mindfuck, kas saistīts ar kādu dziesmu. Šoreiz gan patīkamāks - tagad es esmu atguvusi vēl vienu ļotiļoti jauku & sen zināmu dziesmu, jā. Es pat vēl vārdus atceros!
Ehh, atmiņas, jā. Runājot par tādām, kaut kā ik pa laikam es atceros bērnudārzu. Piektdien, kad biju izlaidumā, pēc ilgailga laika atkal redzēju savu bērnudārza labāko draudzeni, un tā nu mēs tagad gremdējamies atmiņās par manām lācīšu kladēm un viņas nevēlēšanos sūtīt man vēstuli.

Otrā brīvlaika diena

Jūtos nedaudz izmesta no visa - nolādētais bioloģiskais pulkstenis neļauj gulēt ilgiilgi, darīt galīgi nav ko un smadzenes, acīmredzot pamatīgi pieradušas pie domāšanas, nebeidz dzenāt visādas domas pa galvu. Bet laikam jau ir labi tā, kā tagad ir. Pieradīšu vai mainīšu - tad jau redzēs.
Uz mani spēcīgi iedarbojas visādi nejauki likumi (dzīves nesmukie jociņi). Sākās brīvlaiks - saradās mākoņi un lietus. Būtībā esmu spiesta sēdēt četrās sienās..vismaz tā es mierinu sevi un nedomāju, ka esmu tā saucamais couch potatoe (atceros, kā pirms gada vai diviem smējos par šo apzīmējumu angļu valodas grāmatā). Ehh, egoisms un patmīla. Šorīt domāju būt beidzot jauka un apēst mammas pirkto biezpienu (kurš, starp citu, man ļoti garšo). Parasti ir tā, ka tas nostāv savu derīguma termiņu ledusskapī un pārtop pankūkās. Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Nu jā, šķiet, ka no šī ieraksta var ļoti labi saprast, ka šī jau nu nav ideālā vasara. :sad face:

We can make it perfect together. :>

Vakardienas vakara pasaciņa

Aiz loga līst. Ir pagājušas knapi desmit minūtes, kopš esmu gultā, bet šķiet, ka vāļājusies esmu vismaz pusi no nakts. Es klausos, kā lietus lāses sitās pret bleķa palodzi otrpus logam. Uz jumta izveidotās peļķes ar skaļu "pļek" izšķīst pret flīzēm. Es klausos, klausos un lēnām grimstu miega valstībā.

Tobrīd man šķita, ka šonakt gulēšu slikti - tā arī bija. Esmu gulējusi vairāk kā parasti, bet vēl joprojām gribas palīst zem sedziņas, satīties tajā un sapņot jaukus sapņus. Miegainības vaininieks varētu būt arī šodienas mākoņainīgums. Pēdējā laikā arvien vairāk domāju, ka pasaule ir tikai viena liela debesmannas bļoda, kurā mēs visi esam savā ziņā iesprostoti.

Šodiena būs bezgala nejēdzīga diena, jā.

Laiks

Gandrīz visu šodienu dungoju, dziedu, galvā skandinu Saturday. (<- uzklikšķini!) Šķiet, sestdiena varētu būt mana mīļākā nedēļas diena.
Nepielūdzamais laiks. Tas čāpo, iet, skrien, auļo pēc sirds patikas. Tad, kad vēro pulksteni un gaidi pēdējās stundas beigu zvanu, sekunžu rādītājs laiski pārvietojas, kā liekas, gliemeža ātrumā. Tagad laiks skrien, skrien un nemanot ir pagājusi vēl viena nedēļa. Vēl vienu nedēļu tuvāk ir ilgi gaidītā vasara - nerimstošais siltums, laiskā gulšņāšana gultā līdz dienvidum, nekā nedarīšana veselus 3 mēnešus. Ja godīgi, es klusībā lūdzos, kaut nu šīs pēdējās nedēļas nolemtu nekur nesteigties. Man ir nelāgas aizdomas, ka man kaut kas no visa tā, kas šobrīd man ir, pietrūks vasarā.
Ārā ik pa laikam smidzina, un es nespēju sagaidīt, kad ķirši manā dārzā būs pilnos ziedos.

Draudzība

Šodien nolija pirmais īstais pavasara lietus šajā gadā. Patīkami. Tagad slepus gaidīšu negaisu. Jāatklāj taču uz-lieveņa-lasīšanas sezona!

Viss ir tik burvīgi jauks, jauks, jauks, ka man nedaudz bail to baudīt pilnībā.

Un tā jau ir, ka patīkamais nāk tad, kad Tu to vismazāk gaidi. :smaids:

Kēksiņi

Šodien gandrīz visu dienu līst. Līst, līst un līst. Bet pavasarim lietus piestāvot, un es, kā jau maza muļķīte, gribu un ticu šim teicienam. Es gribu zaļo zālīti, spožo saulīti, ķiršu ziediņus un visādus citādus pavasara brīnumus. Ehh, ehh, jāpagaida, nevar jau tā visu uzreiz. Zūd gaidīšanas prieks un sajūtas, kas pārņem, kad beidzot, beidzot ir viss, kļūst bālākas.

Lietainām dienām arī ir savi plusi. Šodienas lielāko daļu esmu pavadījusi virtuvē, un tagad visa māja smaržo pēc citroniem un vaniļas. Ak, kēksiņi, kēksiņi! Tie pavisam nopietni ir viena no labākajām balvām, ko pasniegt par pacietību, jo tie ir nesalīdzināmi garšīgāki, kad atdzisuši. Un, nolādēts, tie ir gandrīz vai neķītri ar savu spēju kārdināt cilvēku. Kā diez šie kārdinātāji saucās angļu valodā (it's not a muffin!)?

Ar visnotaļ lielu pārliecību apgalvošu, ka šodienas mūzika noteikti ir Sigur Rós. Sēžu, pagriezusies pret logu, nevis monitoru, sildu pēdas uz radiatora, skatos, kā ārā līst, un sāku saprast, kur viņu mūzikā elfi slēpjas. Harmonija. :)

Siltums

Man nepatīk gaidīt cilvēkus. Tas man liek domāt visādas nejaukas domas par to, ka es esmu vienīgā muļķe, kurai nav nekā labāka, ko darīt, un kura ar prieku dodas uz satikšanos un baidās nokavēt. Es pat ar savu vēl piecas minūtītes ar kaķīti uz puncīša-bremzēšanu tur biju ašāk par viņu. Un jā, es dzīvoju otrā pilsētas pusē, kamēr viņam būtu jāpieceļ sava pakaļa un jāpārvieto tā prezīci 3 mājas tālāk.
Doh. Nu jā, bet toties šodien es pirmo reizi šajā pavasarī sēdēju uz soliņa un izjutu lietu. :supersmaidīgais smaidiņš: Šodien uzvilku arī savu zilo mēteli - vajag krāsas apkārt, jājā, beidzot ir tik silts, lai es varētu mierīgi ar mētelīti aiziet tālāk par dzelzceļa staciju. Vairs tikai 9 piektdienas līdz vasarai. Vairs tikai 9 piektdienas..

Vientulīgi

Es un viņi, soliņš. Viņš, stāvot tieši man pretī, paņem manu galvu savās plaukstās, kāds jautā: "Opā, ko tad tik mīlīgi?"
Viņš ielūkojas manās acīs, pasmaida un pilnīgā nopietnībā saka: "Tādas meitenes dēļ var visu."

Nolādēts. Kāpēc tam ir tik nežēlīgi pārspīlēti jākontrastē ar patiesību? Jā, protams, mani var mierināt manas naivās iedomas, bet es nevēlos vilties, tāpēc pieņemu ļaunāko variantu par patieso. Diemžēl viņš īsti nepārliecina par pretējo.

Vispār, līdz ar pavasari (a.k.a. mīlestības gadalaiku), man ir uzmākusies neizturama vientulība. Es it kā esmu ar cilvēkiem, it kā esmu insider-e, bet jūtos kā nožēlojama outsider-e.

Pienāks mans laiks? Kad, nolādēts, kad?! Es esmu nepacietīga, un 16+ gadu vientulība dara savu. Man tikai jābeidz par to tik ļoti domāt? Zini, tad es varētu pārtraukt arī dzīvot, jo daļa no manis vienkārši nespēj pastāvēt bez domas par mīlestību un visādiem jaukumiem.

-Beidz mani bakstīt!
-Tev būtu jāpriecājas, ka kāds Tev vispār pieskarās.
Nejauki? Jā, varbūt, bet, nolādēts, pilnīga taisnība.

Čau, pūkainīt!

Man ir vismīļākais kaķītis pasaulē. :]

Kad šorīt pamodos, man bija milzīgs slinkums celties augšā no gultas un plīša lācītim arī vēl gribējās manu kompāniju, tāpēc es vienkārši ar aizvērtām acīm gulēju, silti ierakusies segās, un austiņās klausījos visnotaļ pozitīvu mūziku. Šādi biju nogulējusi apmēram pusstundu, kad mazais brīnums ieleca manā gultā un steidzīgi, steidzīgi piegrūda savu silto, mīksto galviņu pie mana aukstā deguna, izdvešot savu vairāk kā piemīlīgo "murr"-veidīgo skaņu. ^^ Vairāk šādu, mazliet mīļu momentu vajadzētu dzīvē visiem-visiem Jums un mums! :]
Iespējams tieši šāda dienas iesākuma dēļ, man ir uznācis nekaunīgi mīlīgs lācīš-noskaņojums. Jūs visi esat pūkainīši (ar vienu izņēmumu, kurš ir Nellija) un es jūs visus gribētu nohagot līdz mīlīgam pagurumam! :] Varbūt tā vienkārši ir pret reakcija ļoti neforšai ignorēšanai un tizlai atbildēšanai, bet man vienalga. Kaut tikai šis pūkaini mīlīgais garastāvoklis ar mani paliktu vēl kādu laiciņu. ^^ Viss ir tik, tik..

AWW ^^

Šobrīd kaut kur pasaulē (un Liepājā) dzimst daudz, daudz aww, un es ļoti ļoti ceru, ka šis ieraksts kaut vienā vietā lika Tev, pūkainīt, pasmaidīt. :]

Tēja-tējiņa.

Atkal rudens ir atnācis apgleznot Latviju. Ārā pēc divu dienu pauzes turpina spēcīgi līt un pūst auksts vējš, kas to vien dara, kā bojā frizūru un veic fizisko teroru lietussargam, kā arī padara rokas viegli zilas (šodien aizmirsu cimdus, kuri, starp citu, jau ir cauri). Īstenībā forši laikapstākļi, ja ir iespēja visu dienu pavadīt iekštelpās vien ļoti minimālu laiku pavadot ārā. Lasīšanas, tēju un kūpēšanas laiks. Tā vien kārojas pāris dienas pavadīt istabā ar daudz daudz tējas tasītēm, marshmallowiem, kas tiek cepti uz irbulīšiem virs ploškiņu dotās liesmas, otām & krāsām, lasāmo grāmatu un siltas segas. Ņarr, būs jānoorganizē šāds pasāciens vienatā, divatā vai trijatā.
Bet šodien, vācu valodas stundā tapa mans parakst-dzīvnieciņš, kas manā gadījumā nav gluži dzīvnieciņš. Tas viss sākās ar nejaušu gliemeža uzzīmēšanu uz zaļās dzēšgumijas, tad es garlaikojoties gliemezim uzsūtīju negaisu un beigās sāku vienkārši zīmēt lietu. Vismaz kāds labums no vācu valodas.

Gribu, lai rīt nav liela vēja - došos fotografēt pasauli peļķēs.

Sentimentalitāte.

Es esmu superforša. Ēdu kārtējo zemesriekstu sviesta-upeņu zaptes maizi (šoreiz gan to visu mēģināju uzzieķēt uz rupjmaizes) un tikko izmazgātajos, gandrīz izžuvušajos matos dabūju lielāko daļu zaptes.
Šodien domāju, cik tas būtu jauki, ja es viņu apskautu un viņš man prasītu, kāpēc es smaržoju savādāk. Beidzot, pēc ļoti ilga, konstanta Dove perioda esmu pārgājusi uz kādu citu šampūnu, kurš jauki smaržo pēc citrusaugiem. Taču visticamāk es vēl ilgi nevarēšu viņu apskaut, nemaz nerunājot par to, ka viņš nezin, kā es smaržoju (cerēsim, ka kādu dienu zinās). Es jau agrāk esmu minējusi, ka man ļoti patīk apziņa, ka cilvēki var sajust, pēc kā es smaržoju. Būtu ļoti laimīga, ja spētu iegaumēt, kā cilvēks smaržo. Man tas vēl īsti nav izdevies - oža tāda trula, smaržas arī es īsti neprotu smalki atšķirt, bet būtu tiiik jauki! Es varētu iet pa Rīgu, lietainā, vējainā dienā un sajust, ka viņš ir netālu tikai pēc vēja brāzmas vien, kas nestu nelielu daļiņu viņa esences. Taču tādā dienā visi cilvēki, kas atrastos man blakus, spētu sajust to, ka mani mati smaržo pēc citrusaugiem (ja tie būtu samirkuši, protams). Vēl jaukāk būtu, ja mēs, pēc kopā pavadītas dienas, varētu smaržot viens pēc otra. Vispār, pašlaik man pietiktu tikai viņu apskaut vien, tas jau būtu jauki. Varbūt tad man beidzot izdotos iegaumēt, pēc kā viņš smaržo.
Lūk, ko man nodara sentimentālas filmas, ilgošanās pēc nesasniedzamā (kā filmā izteicās 'She's a typical TGFY girl. Too good for you.' Pārtransponējam uz vīriešu dzimti un lūk, iegūstam manu domu) un jauns šampūns.

Aizmigusī diena.

Ir pieci no rīta, ugunskurs vēl deg, tajā iemetu pēdējo malku. Mēs dodamies agrā rīta pastaigā, pļavās ceļas bieza jo bieza migla, taču mēs uz pļavu neejam. Es atstāju smiltīs pilnīgi gludas pēdas, jo tās aizklājušas samirkušo šūzu zoles reljefu. Gliemezis gausi lien pāri smilšainajam ceļam, aiz tā paliek līnija, kas izskatās ar drebošu roku uzvilkta. Aiztaisu vārtiņus un dodos atpakaļ pie ugunskura. Vāvere vēl aizvien uzvedas riebīgi un met no priedes lejā kaut ko, kas skaļi un kaitinoši atsitas pret telts audumu. Es sēžu, domāju pūkainas domas, atceros jaukas atmiņas, sapņoju par nākotni un runāju par mīlestību. Sāk salt, ugunskurs izdzisis. Man salst pēdas samirkušajos šūzos, kāds atver mājas durvis un aicina mūs uz tēju. Nekas tajā brīdī nevarēja būt labāks par lielu krūzi ar piparmētru tēju tajā. Nu, ja neskaita vīriešu īpatnējo siltumu, protams, bet tādu tur atrast bija neiespējami. Vēl joprojām salst kājas, tāpēc dodos iekšā, lai lasītu. Plakstiņi nevēlas turēties vaļā, tāpēc atguļos uz dīvāna un, par kaut ko domājot, aizmiegu.
Tāds bija mans ceturtdienas rīts. Es gan nevarēju gulēt ilgi, jo suns sāpīgi uzgūlās maniem matiem. Šodien ir piektdiena, es pamodos, kad ārā gāza. Es gulēju vairāk kā 12 stundas un piecēlos pirms vairāk kā 8 stundām, taču man vēl aizvien nāk miegs un es galīgi neko jēdzīgu neesmu izdarījusi. Man pietrūkst mīlestības un vienas atbildes vēstules. Sasodīts.
Tikko riktīgi gāza, bet tagad spīd saule. Tās gaismā es redzu, kā ceļas garaiņi no vecmāmiņas mājas jumta. Interesanti zināt, vai mana māja arī kūp? Viņš aizgāja neatbildējis. Nu neko, pats arī vainīgs. Man sāk nedaudz apnikt, ka mani tas viss tik ļoti ietekmē, būtu jaukāk, ja mani tas neinteresētu. Būtu vieglāk. Tik un tā es turpinu cerēt, ka viss būs labi, ka viņš atcerēsies, ko apsolījis. Man skan Incubus un es grimstu atmiņās.

Pamodos negaisā.

Šodien es gulēju līdz vieniem. Izklausās ilgi, bet, ņemot vērā faktu, ka gulēt aizgāju septiņos no rīta..nu, tas vairs nešķiet tik ilgi. Vāļājos pa gultu un domāju, kāpēc man tik dīvains sapnis rādījies, kad pēkšņi izdzirdu ļoti īstu, aprautu dunoņu, kas nedaudz atgādināja pērkonu. Beidzot paskatoties pa logu, ieraugu, ka debesis aizņēmis liels, pelēku gubu mākoņu kopums, kas tagad izdomājis izlādēt (negatīvo) enerģiju virs manas mājas. Nu neko, pieceļos, aizveru logu un dodos uz lievenīša sēdēt un lasīt. Šis plāns šoreiz nedaudz izgāzās: es biju bišķiņ par daudz ne-pamodusies un viens zibens izdomāja būt tuvāk par 1km, kas jau ir riska zona manām bailēm (kuras gan ir mazākas, bet nu..piesardzība nekad nenāk par ļaunu). Tā nu es iegāju iekšā, pabrokastoju un..atnācu šeit, jo tas tuvais zibens arī bija pēdējais visā negaisā. Kopš vakardienas man ir ļoti iepaticies nest cilvēkus cauri tajā svešinieku čatā, iejūtoties visādos tēlos. Vienā no šiem čatiem, kad man prasīja, kā lai mani sauc, es teicu, ka mani sauc Lietus (ārā tajā brīdī superīīgi gāza! ^___^). Manā dabā ir sapņot, tāpēc es nedaudz aizdomājos, kā būtu, ja es būtu lietus. Nonācu pie ļoti jauka secinājuma un lēmuma pieņemt šo vārdu kā savu segvārdu. Un šeit arī mana ģeniālā doma (tādas parasti vislabāk izklausās galvā), kuras dēļ es šo ierakstu vispār rakstu:
Sauc mani par Lietu. Kāpēc? Jo es nākšu tad, kad Tu to negribēsi, bet nekur nebūšu atrodama, kad Tu mani meklēsi. Tu būsi kā zieds, kas karstā laikā alkst lietu, bet, kad lietus līst par stipru, vēlas, lai tas beidzas. Ar Tevi tā būs, es zinu. Jo tagad, kad es Tevi gribu redzēt, mani Tu redzēt negribi..Un, iespējams, kādreiz Tavā dzīvē būs karsta diena, kad Tu vēlēsies, lai es esmu blakus, taču tad es jau līšu citam.