Vakar bija trakoti gara piektdiena, kas iestiepa savus laika taustekļus sestdienas rīta stundās.Rīta pusē biju Rīgā, lai pārliecinātos, ka Latvijas veikali vēl joprojām nav īsti domāti man. Un atkal apsveru domu sākt šūt sev apģērbu, taču, zinot, cik ļoti veikla ir bijusi mana iepriekšējā saskarsme ar šujmašīnām, māc šaubas, ka kādreiz šo domu realizēšu. Bet nu tad jau redzēs. Vispār Rīgā traki miegojos, un, braucot ar vilcienu, paspēju nogulēt pāris pieturu. Kaut kā šķiet, ka Vangaži ir vieta, kuru es vienmēr kaut kā noguļu vai vienkārši palaižu garām.
Jau vilcienā es zināju, ko darīšu, kad aizbraukšu mājās. Depo. Vēl joprojām mēs, mazie volejbola (un ne tikai) entuziasti, tiekamies ne-lietainās dienās, un, ja godīgi, man tas traki patīk. Un ir žēl apzināties, ka drīz tas vienkārši beigsies. Vakarpusē nodevāmies neveiksmīgiem ballītes meklējumiem, pēc kuriem izdomāju, ka varētu ko mierīgu uzrīkot pie manis. Filmu nakts vistiešākajā nozīmē. Segu un spilvenu valstība līdz pat sešiem no rīta. Siltums, mīļums un labas filmas.
Bezmiega reibumā pēc tam vēl devos mazā pastaigā pa tukšo pilsētu, kuru, kaut gan mākoņu aizsegā, iedomājos saules staru siltumā. Un man šķiet, ka mākoņi ir savādāki kā citus gadus. Bulciņu veikalu smarža sajaucās ar rudens kritušo lapu smaržu, veidojot visnotaļ interesantu smaržu kokteili. Man ļoti patika šī pastaiga, man ļoti patika vispār visa piektdiena.
[Bildē mēs redzam manas kediņas, kas jauki harmonizē ar nolauztās ceļa zīmes zilo krāsu]
