Revolution

Šķiet, ka apģērbu atrašana nu jau ir kļuvusi par briesmīgāko izaicinājumu pasaulē. Mani sāk pārmākt bailes, ka drīz galīgi nebūs, ko vilkt. Arvien vairāk manā galvā pavīd doma par šuvējas karjeras uzsākšanu (vismaz sevi varētu apšūt ar jaukumiem), taču, kā jau parasti, es noraustos un ielienu stūrītī, sak', neko nezinu, neko nedaru. Neko nedaru un punkts. Ak, kā man gribētos kļūt par tādu mākslinieka personu, kas šuj un glezno, un fotogrāfē, un spēlē, un dara vēl visādus brīnumus! Uhhtīīī. :sapņaini skatās tālē:

Es gribētu uzrīkot sev revolūciju. Revolūciju garam un miesai, visam. Es jau minēju, ka vēlētos vēl kādu brīvu nedēļu, lai pamainītu sevi. Man vienkārši vajadzētu tikt ar sevi, savām bailēm, kompleksiem, slinkumu.. ar visu, visu vienkārši tikt galā. Bet man pietrūkst laika.

Laikam vienkārši jāuzticas dzīvei - tā pārveidos mani tādu, kāda es esmu iecerēta.

Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Pirmdiena.

Laiks šonedēļ ir vairāk manās rokās. Nav tik daudz vietu, kur citi ir noteikuši, ka jābūt, ir vairāk vietu, uz kurām dodos tikai tāpēc, ka pašai gribās. Nuja.
Bet manā dzīvē, šķiet, trūkst noteiktības un pārliecinātības par to, ko daru vai ko nedaru. Problēmas sagādā arī lietu klasifikācija. Un visu laiku nepamet sajūta, ka nevajadzēja tam visam atļaut tik tālu iet - vajadzēja apstādināt jau agrāk, kad pirmo reizi ienāca prātā doma, ka viss ir aizgājis par tālu. Nuja.
Un ir pirmdiena. Šodien jāizdomā, ko es iesākšu ar šo nedēļu un dzīvi kopumā. Jauki.

Drosme

Jā, tās ir divas no drosmes izpausmēm - ticēt saviem spēkiem un būt pašam, neņemot vērā gandrīz pilnīgi neko, ko par to domā vai saka citi, standartus vai jebko citu, kas mūs parasti ierobežo. Laikam jau vienkārši mazs zemapziņas jociņš, bet nudien zīmīgā dienā es domāju par drosmi - šodien taču cilvēkiem, kas lepni nes šo īpašību savā vārdā, ir vārda diena (starp citu, apsveicu visus Drosmjus un visas Drosmas! :]).
Pagājušajā sestdienā mūsu skolā pienāca ilgi gaidītais volejbola turnīrs, uz kuru es devos ar iekšēji trīcošām kājām un apslēptu, mazītiņu paniku (vēl joprojām nesaprotu, kā izdevās noslēpt to, cik ļoti man bija bail no tā visa). Nospēlējām labi, kaut gan šo un to noteikti varējām labāk (kur nu bez šīs apziņas!). Mums bija ļoti paveicies, jo izlozējām vietu spēcīgākajā grupā un pirmā spēle bija pret tautā zināmo volejbola monstriņu (nav domāts ļaunā nozīmē, drīzāk mazdrusciņ mīlīgi). Lai nu kā, spēles gaitā es (varbūt ne tikai) sapratu, ka īstenībā nebija nemaz pamata baidīties..vismaz ne šoreiz.
Ar to es tikai gribēju ļaut jums iejusties situācijā, kurā esi novērtējis pretinieku augstāk, nekā tas ir patiesībā. Protams, tas nav nekas ļauns, ja šādā gadījumā Tu esi gatavs un centies vairāk, nevis nobīsties. Bez tam ļoti, ļoti slikti būtu, ja mums būtu apziņa, ka būs viegla uzvara (angļu valodā nesen bija jārunā par tēmu "Pride always comes before a fall", kas ir tik nolāpīti precīzi attiecināms uz mani). Un šajā situācijā mēs nevis nobijāmies, bet gan darījām visu tā, kā varējām, centāmies, cīnījāmies..vienkārši bijām drosmīgas.
Un jā, man nemaz īsti nebija pamata iekšēji baidīties no tās sestdienas. Sacensību pirmo kārtu beidzām kā trešās savā grupā (no četrām komandām) un nākamreiz spēlēsim pret spēcīgo otro komandu no otras grupas. Cerams, ka man neuzaugs apziņa, ka mēs varam visu ko - šoreiz laikam labāk būtu atkal nedaudz bez pamata pabaidīties.

Guļamsestdiena

Vakar bija trakoti gara piektdiena, kas iestiepa savus laika taustekļus sestdienas rīta stundās.
Rīta pusē biju Rīgā, lai pārliecinātos, ka Latvijas veikali vēl joprojām nav īsti domāti man. Un atkal apsveru domu sākt šūt sev apģērbu, taču, zinot, cik ļoti veikla ir bijusi mana iepriekšējā saskarsme ar šujmašīnām, māc šaubas, ka kādreiz šo domu realizēšu. Bet nu tad jau redzēs. Vispār Rīgā traki miegojos, un, braucot ar vilcienu, paspēju nogulēt pāris pieturu. Kaut kā šķiet, ka Vangaži ir vieta, kuru es vienmēr kaut kā noguļu vai vienkārši palaižu garām.
Jau vilcienā es zināju, ko darīšu, kad aizbraukšu mājās. Depo. Vēl joprojām mēs, mazie volejbola (un ne tikai) entuziasti, tiekamies ne-lietainās dienās, un, ja godīgi, man tas traki patīk. Un ir žēl apzināties, ka drīz tas vienkārši beigsies. Vakarpusē nodevāmies neveiksmīgiem ballītes meklējumiem, pēc kuriem izdomāju, ka varētu ko mierīgu uzrīkot pie manis. Filmu nakts vistiešākajā nozīmē. Segu un spilvenu valstība līdz pat sešiem no rīta. Siltums, mīļums un labas filmas.
Bezmiega reibumā pēc tam vēl devos mazā pastaigā pa tukšo pilsētu, kuru, kaut gan mākoņu aizsegā, iedomājos saules staru siltumā. Un man šķiet, ka mākoņi ir savādāki kā citus gadus. Bulciņu veikalu smarža sajaucās ar rudens kritušo lapu smaržu, veidojot visnotaļ interesantu smaržu kokteili. Man ļoti patika šī pastaiga, man ļoti patika vispār visa piektdiena.

[Bildē mēs redzam manas kediņas, kas jauki harmonizē ar nolauztās ceļa zīmes zilo krāsu]