Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Pirmdiena.

Laiks šonedēļ ir vairāk manās rokās. Nav tik daudz vietu, kur citi ir noteikuši, ka jābūt, ir vairāk vietu, uz kurām dodos tikai tāpēc, ka pašai gribās. Nuja.
Bet manā dzīvē, šķiet, trūkst noteiktības un pārliecinātības par to, ko daru vai ko nedaru. Problēmas sagādā arī lietu klasifikācija. Un visu laiku nepamet sajūta, ka nevajadzēja tam visam atļaut tik tālu iet - vajadzēja apstādināt jau agrāk, kad pirmo reizi ienāca prātā doma, ka viss ir aizgājis par tālu. Nuja.
Un ir pirmdiena. Šodien jāizdomā, ko es iesākšu ar šo nedēļu un dzīvi kopumā. Jauki.

Morāle

Kauns pa visu ģīmi un traki sirdsapziņas pārmetumi jeb dažas attiecības uz kādu laiku es nu pavisam noteikti pārtraukšu. Negaidīti būtu par maz teikts, taču vairāk teikt es ne vēlos, ne drīkstu - pašas ētikas kodekss nu ir uzlicis diezgan trakus standartus, kuriem es pazemīgi paklausīšu.
Lai nu kā, tas visnotaļ noteikti tiks nolikts aizmirstības plauktos ar traki lielām cerībām, ka ļoti bieži man to nepieminēs. (Derētu jau sākt pašai un būt pirmajai, kas nepiemin, ne?)
Šodien ārā vismaz ir jaukumjauka diena. Pamēģināsim nu izbaudīt atlikušo vasaru, vai ne, draugi?
P.S. Cik jauki - lasot atslēgas vārdus sagribējās iekosties sulīgā ābolā.