Nejaukumi

Vai Tu atceries, kā, maziņš cilvēciņš būdams, Tu skatījies uz krāsainu nezināma garduma papīrīti vai jaunu, Tavām acīm brīnišķu rotaļlietu un lūdzi vecākiem to nopirkt tā, it kā tā būtu tā viena lieta, kas Tavā dzīvē pietrūkst? Es atceros, jo vēl aizvien man reizēm rodas līdzīga sajūta atceroties kādu garšu, smaržu vai notikumu.

Man šķiet, ka man ir nedaudz uznākusi identitātes krīze. Nu arī es esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko sen gribētu dabūjuši, to vairs nevēlas. Man tiešām ļoti gribētos, lai tas viss būtu savādāk, bet ir tā, kā ir, un ar to būs jāsadzīvo ne tikai man. Nuja.
Šonedēļ mazlietiņ pamainījām dzīvi. Un man pietrūkst brīvas nedēļas, kurā tikt galā ar sevi pašu.

Balts degungals.

Ne mans Siguldas rajons, aukstums, divi cimdu pāri, termoss un daudz, daudz konfekšu. Dodamies kaut kur, nekur spožas gaismas apspīdēti - tas laikam aicinājums izlaupīt jau tā švakā paskata metāllūžņu kaudzes aiz zaļās sētas. Daudz jo daudz zvaigznīšu aiz elektrības stabiem un vadiem, Lielais Suns (Lielie Greizie rati), Pūķītis un citi mūsu zvēri. Pārāk augstu sliežu pārvarēšana izraisa klupienu un nelielu smieklu šalti no manas puses. Kaut kur tepat ir arī Vējupīte, bet es vairs viņu nedzirdu. Runājam par tēmām, beztēmām un meklējam soliņu. Novirzamies no kursa, apejam diezgan lielu apli un atklājam, ka soliņš bija apmēram 3 metrus uz priekšu no vietas, kur nogriezāmies. Aiga iekāpj vienīgajā tuvumā esošajā peļķē, vēlāk arī es pa viņu pabradāju (maza viņa bija, bet tas tā nesvarīgi), kamēr sarūk nesto konfekšu skaits un tiek runātas divdomīgas sarunas. [..]
Ceļš, kas ved uz mežu. Lukturīša, kura baterijas sen jau nav mainītas (vai varbūt viņš tikai meloja, lai dabūtu viņas roku), gaisma atspīd peļķu spoguļos, no kuriem cenšamies izvairīties. Notiek pāris nesvarīgas cīņas par tiesībām uz lukturīti. Es tajās neuzvaru, bet man ir vienalga. Mežs, lielākas peļķes, koku saknes, aiz kurām es, brīnumainā kārtā, neaizķeros. Kaut kur turpat, nedaudz zemāk ir Katls. Atpakaļ dodamies bērnudārznieku cienīgā gājienā: viņš kā audzinātājs, mēs kā bērni. Lukturīša stari līdz manai acij nenonāk, jūtos akla un slīdu lejā (vai tiešām jau kraujas mala?). Nonākot uz normāla ceļa, atdalos no grupas (precīzāk, pāra) un eju nopakaļ, vēlāk pa priekšu. Mēness izdomājis pagodināt mūs ar savu klātbūtni un nepieklājīgi skaisti lec virs miglas pārņemtas pļavas. Vēl tikai dažās peļķēs es iekāpju, vēl tikai no viena kalniņa es noslīdu, vēl tikai pie viena staba pielīp viņas cimds, vēl tikai viens stabs tiek apskauts. [..]
Spogulis, izspūruši mati, balts degungals un sārti vaigi. Sestdiena, mīlīši, sestdiena.

Sentimentalitāte.

Es esmu superforša. Ēdu kārtējo zemesriekstu sviesta-upeņu zaptes maizi (šoreiz gan to visu mēģināju uzzieķēt uz rupjmaizes) un tikko izmazgātajos, gandrīz izžuvušajos matos dabūju lielāko daļu zaptes.
Šodien domāju, cik tas būtu jauki, ja es viņu apskautu un viņš man prasītu, kāpēc es smaržoju savādāk. Beidzot, pēc ļoti ilga, konstanta Dove perioda esmu pārgājusi uz kādu citu šampūnu, kurš jauki smaržo pēc citrusaugiem. Taču visticamāk es vēl ilgi nevarēšu viņu apskaut, nemaz nerunājot par to, ka viņš nezin, kā es smaržoju (cerēsim, ka kādu dienu zinās). Es jau agrāk esmu minējusi, ka man ļoti patīk apziņa, ka cilvēki var sajust, pēc kā es smaržoju. Būtu ļoti laimīga, ja spētu iegaumēt, kā cilvēks smaržo. Man tas vēl īsti nav izdevies - oža tāda trula, smaržas arī es īsti neprotu smalki atšķirt, bet būtu tiiik jauki! Es varētu iet pa Rīgu, lietainā, vējainā dienā un sajust, ka viņš ir netālu tikai pēc vēja brāzmas vien, kas nestu nelielu daļiņu viņa esences. Taču tādā dienā visi cilvēki, kas atrastos man blakus, spētu sajust to, ka mani mati smaržo pēc citrusaugiem (ja tie būtu samirkuši, protams). Vēl jaukāk būtu, ja mēs, pēc kopā pavadītas dienas, varētu smaržot viens pēc otra. Vispār, pašlaik man pietiktu tikai viņu apskaut vien, tas jau būtu jauki. Varbūt tad man beidzot izdotos iegaumēt, pēc kā viņš smaržo.
Lūk, ko man nodara sentimentālas filmas, ilgošanās pēc nesasniedzamā (kā filmā izteicās 'She's a typical TGFY girl. Too good for you.' Pārtransponējam uz vīriešu dzimti un lūk, iegūstam manu domu) un jauns šampūns.

Sapņaini.

Vakardien, tikai pāris minūtes pēc pusnakts, nakts sāka uzspiest savu smagnējo maigumu uz maniem plakstiem, kas nu jau jutās labāk aizvērti. Pēc vēl pāris minūtēm es jau biju izslēgusi datoru un nonākusi pie pirmā stāva vannas istabas lielā spoguļa, kurā es uz sevi skatījos. Laikam jau es sāku sev iepatikties, tas esot labi, jā. Nedaudz vēlāk es jau vilku nost džemperi un bikses, kuras nekārtīgi, tomēr pietiekoši rūpīgi noliku uz krēsla pie galda, brilles novietojot blakus telefonam, kurš jau atradās uz "Baltajiem oleandriem". Ierāpjoties gultā, jutu, kā mani mati vielgi pieskaras manai mugurai. Tie bija sildoši un ļoti mīksti. Matus izklāju pa visu spilvenu un pie deniņiem izbrucu cauri matiem, ar pirkstiem sagrābjot nelielu matu šķipsnu virpināšanai. Šādi guļot es aizdomājos (un pie viena sapratu, ka tik drīz neaizmigšu). Es vairs īsti neatceros par ko es domāju, bet vējš liepās izlikās par lietu. Laikam jau jebkas uz šīs pasaules vēlētos būt kāds cits, būt savādāks.
Pamodos es nedaudz pirms deviņiem un piecēlos tikai tāpēc, ka tētis māsai prasīja, kad pirks mamai rozi. Es apjuku, jo nespēju atcerēties, kas mammai par svētkiem šodien varētu būt. Lai nu kā, viņi runāja par rozi, kuru māsa mammai jau domā uzdāvināt kopš 19. marta (laikam; rozes latīniskajā nosaukumā ir iekļauts manas mammas vārds). Es devos pie klavierēm, kādu laiku paspēlēju Heart asks for pleasure first, padziedāju Stop crying your heart out un devos uz virtuvi, lai ēstu jogurtu, kurš arī šoreiz izrādījās miltains, tāpēc es gāju uz veikalu iegādāt sausās brokastis (jo tās vienkārši nevar būt nepatīkami miltainas). Brokastoju ārā uz lievenīša, Marihuānas sabiedrībā (tā sauc manu jaunāko kaķenīti), kamēr tētis skrūvēja kopā vārtus. Pabrokastojusi, uzreiz devos datora iekarojumos, jo vēlējos ko uzrakstīt un kontaktēties ar cilvēkiem. Tagad es te sēžu, vienu kāju nolikusi kā sēžot turku pozā, otru atbalstījusi kā tradicionālajā skumšanas pozā. Man visu rītu skan tikai un vienīgi You got the silver no Shine a light filmas. Es atkal ilgojos pēc siltuma, tikai šoreiz nav svarīgi, vai tas ir vīrieša vai sievietes apskāviena siltums. Piektdien es noteikti saņemšu palielu devu pozitīvisma, siltuma, mīļuma un kakao..bet tagad es gribu tikai un vienīgi spēcīgu lietu, lai varētu atkal iet uz lieveņa lasīt.

Man patīk klausīties, kā lietus līst.

Šodien es sapratu, ka man vairs nav bail no negaisa. Tas mani fascinē. Es izdzirdēju pērkonu un uzreiz izslēdzu datoru - lai nesasper. Devos uz istabu ar mūziku austiņās, lai lasītu "Baltos oleandrus". Nogūlos uz grīdas zem ieslēgtas galda lampas, lasīju, klausījos, līdz mūzikai cauri izspraucās spēcīgā lietus skaņa, kas rodas tam sitoties pret mājas jumtu. Izslēdzu mūziku, jo nolēmu baudīt lietus skaņu. Iekštelpās skaņas kvalitāte ir briesmīga, logu arī vaļā negribas taisīt (paniskas bailes no zibens lodēm, saproties), tāpēc dodos lasīt uz lieveņa. Izeju ārā, apsēžos, sāku lasīt un pēc nepilnas minūtes man tieši priekšā, nepilnu 2 km attālumā, nozibsnī milzīgs zibens. Seko grandiozs pērkons, taču tagad man tas sagādā prieku, nevis trīcēšanu aiz bailēm. Saprotu, ka ārā ir drēgns, tāpēc dodos iekšā, lai sadabūtu lielu tējas krūzi un džemperi. Atgriežoties, grāmatu un tējas krūzi nolieku uz lieveņa betona grīdas, nesen mazgātos, nu jau izžuvušos matus aizbāžu aiz džempera un uzlieku kapuci, jo vēlos paskatīties, cik milzīgs šoreiz ir mākonis. Tiklīdz taisos galvu izbāzt ārā no sausās zonas Dabas māte izdomā izrādīt savas simpātijas pret mani, uzsūtot vēl spēcīgāku lietusgāzi un pēc tam pat krusu. Priecājoties par jauko Dabas simfoniju, atkal apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Reizēm kadrā ieslīd garaiņi no tējas, kuri mani sakārdina tik ļoti, ka gandrīz apdedzinu mēli, iemalkojot vēl neatdzisušo tēju. Šādi sēžot es laikam pavadīšu visus šīs vasaras atlikušos negaisus (protams, spēju arī mainīt vidi un sēdēt vienkārši domājot vai kaut ko rakstot). Spēcīgā lietusgāze lēnām pāriet klusā, gandrīz nedzirdamā līņāšanā un tālumā dzirdami pērkona dārdi. Tēja ir beigusies, vairs nav sākotnējās burvības, tāpēc dodos iekšā, lai dalītos sajūtās.