Šodien es sapratu, ka man vairs nav bail no negaisa. Tas mani fascinē. Es izdzirdēju pērkonu un uzreiz izslēdzu datoru - lai nesasper. Devos uz istabu ar mūziku austiņās, lai lasītu "Baltos oleandrus". Nogūlos uz grīdas zem ieslēgtas galda lampas, lasīju, klausījos, līdz mūzikai cauri izspraucās spēcīgā lietus skaņa, kas rodas tam sitoties pret mājas jumtu. Izslēdzu mūziku, jo nolēmu baudīt lietus skaņu. Iekštelpās skaņas kvalitāte ir briesmīga, logu arī vaļā negribas taisīt (paniskas bailes no zibens lodēm, saproties), tāpēc dodos lasīt uz lieveņa. Izeju ārā, apsēžos, sāku lasīt un pēc nepilnas minūtes man tieši priekšā, nepilnu 2 km attālumā, nozibsnī milzīgs zibens. Seko grandiozs pērkons, taču tagad man tas sagādā prieku, nevis trīcēšanu aiz bailēm. Saprotu, ka ārā ir drēgns, tāpēc dodos iekšā, lai sadabūtu lielu tējas krūzi un džemperi. Atgriežoties, grāmatu un tējas krūzi nolieku uz lieveņa betona grīdas, nesen mazgātos, nu jau izžuvušos matus aizbāžu aiz džempera un uzlieku kapuci, jo vēlos paskatīties, cik milzīgs šoreiz ir mākonis. Tiklīdz taisos galvu izbāzt ārā no sausās zonas Dabas māte izdomā izrādīt savas simpātijas pret mani, uzsūtot vēl spēcīgāku lietusgāzi un pēc tam pat krusu. Priecājoties par jauko Dabas simfoniju, atkal apsēžos, atveru grāmatu un lasu. Reizēm kadrā ieslīd garaiņi no tējas, kuri mani sakārdina tik ļoti, ka gandrīz apdedzinu mēli, iemalkojot vēl neatdzisušo tēju. Šādi sēžot es laikam pavadīšu visus šīs vasaras atlikušos negaisus (protams, spēju arī mainīt vidi un sēdēt vienkārši domājot vai kaut ko rakstot). Spēcīgā lietusgāze lēnām pāriet klusā, gandrīz nedzirdamā līņāšanā un tālumā dzirdami pērkona dārdi. Tēja ir beigusies, vairs nav sākotnējās burvības, tāpēc dodos iekšā, lai dalītos sajūtās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru