She's a little pilot in my mind singin' songs of love to pass the time..

Šodien atkal gāza. Un es atkal sēdēju un lasīju, klausoties jaukajā lietus skaņā. Pēc lietus es nedaudz paklejoju pa dārzu. No krūma norauju pāris lietū mazgātas upenes un iesviežu sev mutē. Šīs garšo īpaši saldi. Tālāk dodos pie ābeles, un mani tik ļoti sakārdina ūdens pilieni uz āboliem, ka es nenociešos un vienkārši noskūpstu ābolu, pie reizes piesavinoties lietus paliekas no tā. Vēl noeju gar plūmju rindu, ar roku notraucot lietu no mazo plūmīšu zariem. Mana gaita tagad līdzinās maziem bērniem, kad tie atdarina lidmašīnas, skraidot apkārt līkumu līkumos. Atpakaļceļā pati arī pamēģinu attēlot lidmašīnu, tikai man vairs nesanāk likt soļus tik viegli un rotaļīgi kā agrāk. Jūtos pārak smagnēja, tikai nevaru saprast, kas manī tik smagnējs. Uz trepēm satieku kaķi, kuru noglaužu tikai vienu, ātru reizi. Savācu savas mantiņas un dodos iekšā. Man galvā skan jaukas dziesmas, bet es tās pārtraucu, istabā atskaņojot The best of The Doors disku, kuru man ierakstīja Elīna. Pēkšņi atceros savu ieceri zīmēt, tāpēc dabūnu avīzes, 2 A3 formāta lapas, iegādātās gošas un iegūtos krītiņus, kā arī bļodu ar siltu ūdeni, kurā pirkstus mazgāt un pusdilušu dvieli, uz kura rotājas brūni pleķi, kas palikuši no zemeņu sārtās sulas. Zīmējumi gan neizdodas tādi, kādus es tos redzēju savā iztēlē, bet man tāpat prieks un padarīta darba sajūta. Guaša krāsas bļodā veido nogulsnes, kas līdzinās no vārtiņiem nolupušas krāsas gabaliņiem. Kad izleju ūdeni, nogulsnes izšķīst un veido krāsainas atlikušā ūdens tērcītes, bļodas viszemākajā vietā sajaucoties krāsā, kuras nosaukumu es nezinu. Šo plūsmu iznīcinu ar nelielu daudzumu silta ūdens un mazu švammīti, kas droši vien paredzēta līdzīgiem mērķiem (tādiem kā sāls nomazgāšana no zābakiem ziemā). Pati nolemju ieiet dušā, taču šoreiz esmu vīlusies, jo nejūtos kā smaržu mākonī. Man patīk domāt, ka cilvēki var sajust manu smaržu, kad paeju tiem garām. Nedaudz vēlāk es atkal izeju ārā, taču šoreiz ar kailām pēdām pastaigājos pa vēsajām flīzēm. Par spīti tam, ka ārā tagad spīd saule, man salst. Zosāda pārklāj manu roku ādu, un es to kādu brīdi vēroju, klusi dziedot kaut ko no Beirut. Minne (otra kaķene, ar mīlīgāku balsi un medus krāsas kažoku) man seko. Man liekas, ka viņai patīk, kā es dziedu, jo viņas pirmajā dienā mūsu mājās es dziedāju, lai viņu nomierinātu. Klusi dungodama, dodos iekšā, kur grīda un gaiss siltāks. Mamma ir pagatavojusi pusdienas un tētis vēl taisa sēņu mērci no sēnēm, kas augušas mūsu dārzā. Nedaudz lidojot virs zemes, paņemu šķīvi un dakšiņu.