Gotta let your soul shine.

Es gribu margrietiņu, lai varētu taisīt būt-nebūt zīlēšanu, nežēlīgi plēšot margrietiņas lapiņas nost no galviņas. Un ne jau pa vienai. Nedaudz dusmas par to, ka atkal nesanāks izdarīt piektdien to, ko es gribēju darīt. Bet man atkal ir back up plan, tā kā viss kārtībā..kind of.

Sasodīts. Kaut kāds nejaucenis man ir iedzēlis virs labās krūts un tagad sasodīti niez, varbūt arī ir uzpampis. Šovasar atklāju, ka man ir alerģija pret dažu kukaiņu dzēlieniem.

Šovakar biju šķūnī un pumpēju savam divritenim riepas. Divus gadus neesmu ar to braukusi un neviens manu riteni nav izmantojis. Ja nu vienīgi putekļi un zirnekļi, jo to tur tiešām bija daudz..starp spieķiem bija tiiik daudz biezum biezu zirnekļu tīklu, kuros saķērušās iepriekšējā rudens lapas, kas mistiskā veidā nonākušas uz mana divriteņa. Pēc nelielas fiziskas piepūles, es to iznesu ārā, lai pārbaudītu, vai vēl vispār protu braukt. Sākumā man likās, ka ķēde ir nokritusi, jo viņa tā neforši grabēja (būs jāieeļļo), taču pēc tam es priecīgi braucu ar divriteni. Es jutos kā bērns, kas lepni rāda vecākiem, ka ir iemācījies braukt ar riteni bez palīgritenīšiem. Vējš patīkami glāstīja seju un plivināja matus, tumšā iela vilināja braukt tālāk, taču es, tīri bailīga būdama, izmetu vien pāris lokus pa piebraucamo ceļu un nelielu ielas daļu. Feels so good to do things I wasn't allowed to do for a long time..Rītā došos izbraucienā ar savu velo, ja pietiekoši agri piecelšos un sataisīšos, un notīrīšu riteni no putekļu kārtas.
Tagad es gribu apskauties ar kādu un jauki pavadīt kādu pēcpusdienu kopā ar šo kādu.

to be, not to be..

Pretstati, kuri tomēr pasaulē ir nepieciešami.

Kāds jauks cilvēks uzrakstīja iedvesmojošu rakstu, kura dēļ es beidzot esmu saņēmusies radīt kaut ko lasāmu.
Šī uzzīmēt-neuzzīmēt tēma man liek domāt par citādiem pretstatiem, piemēram, tēlot-netēlot. Vai nebūtu jauki, ja kādas lietas vienkārši nevarētu notēlot? Iedomājies, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nespētu tēlot, ka mīl mazāk vai vairāk, nekā tas īstenībā ir. Labi, jā, reizēm tā būtu katastrofa, taču vairumā gadījumu sirdis paliktu nelauztas. Tāpat ar draudzību, naidu, patiku, nepatiku un daudz daudz ko citu! Vēl es domāju par to, cik jauki būtu, ja varētu ieslēgt-izslēgt ne tikai elektriskās preces, bet arī jūtas. To pašu mīlestību. Cik daudz asaru ietaupītu meitenes, vienkārši izslēdzot savas simpātijas pret puisi! Tad tiešām starp cilvēkiem būtu šie klikšķi, par kuriem runā filmās..
Taču zaudējot tās visas ciešanas, tās visas sāpes mēs nekad nemācītos no savam kļūdām, mēs par tām nedomātu. Tās vienkārši tiktu aizmirstas un pieļautas no jauna. Šie emociju slēdži arī varētu salūzt vai nolietoties..Iedomājies, kā būtu, ja Tu beidzot satiec tādu puisi (meiteni), kādu esi meklējusi (meklējis), un pēkšņi Tu vairs nespēj ieslēgt jūtas pret viņu. Tas taču būtu šausmīgi vai ne? Bieži vien tiek atkārtots, ka viss esot uz labu. Tātad arī meliem, liekulībai un ciešanām ir jābūt pasaulē. Atklāti sakot, bez tiem taču būtu garlaicīgi.. Ja nevarētu neko tēlot, nebūtu to satraucošo vēstuļu iekš draugiem.lv vai skype ziņu, nebūtu sms vai to atklāto sarunu, kuru laikā Tu varētu izdibināt, ko par Tevi domā Tavs iecerētais (iecerētā). Bez šīm šaubām mīlestība vairs neliktos tik skaista, kur nu vēl, ja to varētu ieslēgt un izslēgt.
Beidzot es pati sevi pārliecināju, ka šis viss ir nepieciešams. Vai man izdevās pārliecināt arī Tevi?

Kur ir mana iedvesma?

Sasodīts, es jau nedēļu pilnīgi neko nevaru uzrakstīt! Atceros, ka vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko rakstīt, bet tā arī tas nekad nav ticis publicēts. Varbūt pie vainas ir pēdējā laika domas par revolūciju miesās, garā un skapī (istabā arī, bet par to man nav vairāk jādomā).
Šobrīd sēžu un klausos Buddy Guy & co un jūtos labi. Not exactly what I was planning for this evening, but I like to spend my time like this. Uz klavierēm stāv iegādātā grāmata ar blūza nošu ripiņām. Tā sola daudz daudz darba tuvākajā nākotnē un iespēju organizēt blūza vakaru kādreiz pie manis ar marshmallowu cepšanu kamīnā. Ah, ideas, ideas..bet to realizācijai vajag abpusēju interesi un vēlmi sadarboties.
P. S. Uzdāviniet kāds man disku ar blūzu.

Es gulēju, mēness apspīdēta.

Vakar vakarā man sagribējās senatni. Man patīk lasīt, un sagadīšanās pēc es nesen no bibliotēkas biju paņēmusi 1953. gadā iespiestu grāmatu (A. Čehovs, Izlase, pirmais sējums no trim). Apsēdos pie galda, ieslēdzu galda lampu. Istabā un mājā vispār valdīja klusums, aiz atvērtā loga viegli lija lietus. Paņēmu augstākminēto grāmatu rokās. Kaut kad nesen jau teicu, ka man patiktu, ja es spētu atšķirt smaržu visam. Šī mērķa dēļ arī izdomāju pasmaržot grāmatu. Pazīstamā smarža, kuru es dēvēju par senatni. Piemīt gandrīz visām vecām lietām, visvairāk jau grāmatām un vijolēm, reizēm arī vecmāmiņām. Grāmata visās ziņās jauka. Skaists vāks, brūnas ādas apvilkts, ar reljefainu rakstu uz grāmatas muguriņas. Virsū zeltītiem burtiem rakstīts A. Čehovs, zem tā ornaments brūnajā ādā. Grāmatas lapas, vietām aplietas ar kādu šķidrumu (es teiktu, ka ar tēju, visticamāk melno), tā kā viļņojas. Tai piemīt sava aura, sava smarža. Tieši tāpēc man patīk ņemt grāmatas no bibliotēkām - tajās vienmēr ir neliela daļiņa katra lasītāja. Tā nav tikai grāmata, tā ir sava veida personību krātuve, teiksim tā.
Ārā dārd pērkons, un es nezinu, kā pateikt to, ko gribu teikt.

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.

Viņi aizbrauca uz jūru, es paliku, lai sapņotu.

Kā man patīk mūsu ģimeniskās pusdienas! Šodien bija zupa, tīri garšīga, bet ar liellopu gaļu, kuru es bez aizspriedumiem lasīju ārā no zupas (tā ir, ja vēlas kļūt par semiveģetārieti, jo no gaļas pilnībā es vēl neesmu gatava atteikties). Mamma izgāja ārā pasaukt tēti un māsa augšā istabā gulēja kopā ar savu draugu, kamēr es laimīgi tukšoju savu zupas šķīvi. Tik ģimeniski, es jums teikšu.
Šorīt es pamodos un izdomāju, ka gribu apskatīties, kurā gadā tā vijole taisīta, kurai otrās stīgas uzgrieznītis zaudējis savu spēju turēties. Gads rakstīts uz baltas lapiņas: Alfrēds Mačs, 1987. gads. Noteikti viena no pēdējām mana vectētiņa taisītajām vijolēm. Šai piemīt ļoti jauka smarža, kas raksturīga gandrīz jebkurai vecai lietai. Laikam tā smaržo senatne. Tā nu es sēdēju pie viesistabas galda ar brendija glāzēm (250 ml, ražotas Čehijā) blakus, priekšā nolikts vecais, nobružātais ādas čehols ar zaļganu, rakstainu, visticamāk kokvilnas, audumu iekšpusē, tajā iestiprināti divi vijoles lociņi un uz sedziņas nolikts pleca balsts, rokās man bija vijole un es to apbrīnoju. Iedomājos sevi garā, aristokrātiskā, melnā mētelī, ar paceltu apkakli, jo ir vējains, ar šo nobružāto ādas čeholu rokās, garie mati plīvo spēcīgajās vēja brāzmās un es dungodama steidzos uz grupas mēģinājumu, kuru kavēju. Melnie ādas puszābaki skaļi klaudz pret tukšajām, naksnīgajām Rīgas ielām. Taču es zinu, ka tā nekad nebūs. Drīzāk es, pēc pāris gadiem, spēlēšu klavieres kādā antīkā restorānā Vecrīgā (Parīzē, Londonā, kādā Skotijas pilsētā..), kur vīrieši vedīs savas mīļotās bildināt.
Es nezinu, vai šeit tas jūtams, bet šodien es gremdējos atmiņās, kuras nav manējās, un skatos filmas ar Odriju Hepbernu. Ja vien es tā mācētu apburt..

Sentimentalitāte.

Es esmu superforša. Ēdu kārtējo zemesriekstu sviesta-upeņu zaptes maizi (šoreiz gan to visu mēģināju uzzieķēt uz rupjmaizes) un tikko izmazgātajos, gandrīz izžuvušajos matos dabūju lielāko daļu zaptes.
Šodien domāju, cik tas būtu jauki, ja es viņu apskautu un viņš man prasītu, kāpēc es smaržoju savādāk. Beidzot, pēc ļoti ilga, konstanta Dove perioda esmu pārgājusi uz kādu citu šampūnu, kurš jauki smaržo pēc citrusaugiem. Taču visticamāk es vēl ilgi nevarēšu viņu apskaut, nemaz nerunājot par to, ka viņš nezin, kā es smaržoju (cerēsim, ka kādu dienu zinās). Es jau agrāk esmu minējusi, ka man ļoti patīk apziņa, ka cilvēki var sajust, pēc kā es smaržoju. Būtu ļoti laimīga, ja spētu iegaumēt, kā cilvēks smaržo. Man tas vēl īsti nav izdevies - oža tāda trula, smaržas arī es īsti neprotu smalki atšķirt, bet būtu tiiik jauki! Es varētu iet pa Rīgu, lietainā, vējainā dienā un sajust, ka viņš ir netālu tikai pēc vēja brāzmas vien, kas nestu nelielu daļiņu viņa esences. Taču tādā dienā visi cilvēki, kas atrastos man blakus, spētu sajust to, ka mani mati smaržo pēc citrusaugiem (ja tie būtu samirkuši, protams). Vēl jaukāk būtu, ja mēs, pēc kopā pavadītas dienas, varētu smaržot viens pēc otra. Vispār, pašlaik man pietiktu tikai viņu apskaut vien, tas jau būtu jauki. Varbūt tad man beidzot izdotos iegaumēt, pēc kā viņš smaržo.
Lūk, ko man nodara sentimentālas filmas, ilgošanās pēc nesasniedzamā (kā filmā izteicās 'She's a typical TGFY girl. Too good for you.' Pārtransponējam uz vīriešu dzimti un lūk, iegūstam manu domu) un jauns šampūns.

Pārāk daudz neatbildēšanas.

Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.

Guļamdiena.

Pirms brīža es lasīju. Tagad jau es guļu. Atkal. Esmu iekšā, uz dīvāna, televizorā iet multfilmas, es nespēju koncentrēt uzmanību uz tām. Plaksti kļūst smagi jo smagi, es spītīgi cīnos ar burtiem, cenšos tos savērpt vārdos, vārdus teikumos. Sekmīgi tieku līdz nodaļas beigām, apgriežos uz vēdera un aizmiegu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.

Šodien es domāju.

Tikko uzliku Beirut, lai spētu beidzot pabeigt arī kādu bloga ierakstu. Šis ir jau trešais mēģinājums šodien, atļaušos atzīties.
Es beidzot biju pie jūras. Tā šalc tieši tā, kā es to atcerējos..tikai gaiss nebija tik sāļš, kā manās atmiņās, bet varbūt vējš pūta no nepareizās puses. Manas kājas grima irdenajās smiltīs, jutos neveikla, taču lepna par jebkuru sevis radītu smilšu nobrukumu. Diena vispār bija jauka, bet tas viss labāk izklausās manā galvā.
Tagad es sēžu ar piparmētru tējas krūzi blakus un sapņoju par veclaicīgu klubkrēslu. Es spēju sevi iedomāties tādā. Es spēju tādu iedomāties savā izremontētajā istabā. Bet tā ir tikai nākotne. Tas nav noteikts, kaut gan es ļoti gribētu, lai viss notiek tā, kā es to iedomājos.
Logs ir atvērts un uz palodzes stāv krūze, no kuras ceļas siltuma garaiņi. Istabā iedegta gaisma (kuras cēlonis man vēl nav zināms). Tā atstarojas pret gaišajām, gludajām istabas sienām, pret mūzikas centru, kas atrodas uz mājās gatavotās kumodes, pret aizkariem, kas viegli pland, vēja ietekmēti. Es klusām dungoju līdzi savām mīļākajām dziesmām, iekārtojusies klubkrēslā lasu un domāju par mīlestību. Mani iztraucē kaķis, kurš, skaļi murrādams, man ielec klēpī un pieglaužas pie vēdera.
Runājot par nenosakāmo nākotni, es ļoti, ļoti ceru, ka ir tā vērts cerēt tik ļoti, kā to daru es.