Guļamdiena.

Pirms brīža es lasīju. Tagad jau es guļu. Atkal. Esmu iekšā, uz dīvāna, televizorā iet multfilmas, es nespēju koncentrēt uzmanību uz tām. Plaksti kļūst smagi jo smagi, es spītīgi cīnos ar burtiem, cenšos tos savērpt vārdos, vārdus teikumos. Sekmīgi tieku līdz nodaļas beigām, apgriežos uz vēdera un aizmiegu.
Pamostos pēc, iespējams, pārāk ilga laika. Jūtu ēdiena smaržu, pieceļos un dodos uz tualeti, kur nomazgāju rokas. Tajās iegulēti reljefi, labās rokas āda izskatās ļoti, ļoti veca, tas mani satrauc. Paskatos uz sevi spogulī. Mana seja izskatās nožēlojama, tajā nav nekādu dzīvības pazīmju. Noeju lejā, mamma palūdz, lai es pasaucu māsu un tēti. Aizeju atpakaļ līdz kāpnēm un saprotu, ka nezinu, kā runāt. Man liekas, ka es to esmu aizmirsusi, ka šāds fails vairs neglabājas manā atmiņā. Tomēr es cenšos, mana balss izlaužas pār lūpām, dīvaini skanīga un ne tāda, kā parasti. Tētis esot ārā, mamma saka, tāpēc es izeju ārā. Flīzes zem manām pēdām vēl aizvien siltas, taču tās vairs nededzina manas pēdas, kā no rīta. Paņemu šķīvi, dakšiņu, uz šķīvja krāmēju ēdienu, uzdodu vienu nepavisam ne aizvainojošu jautājumu, manuprāt, pilnīgi normālā intonācijā, taču māsa atbild izsmejošā, pārāk uzbrūkošā balsī. Es vēl aizvien nesaprotu, kāpēc es cenšos ar viņu runāt, kāpēc tērēju savu elpu, ja no tā galīgi nav jēgas. Varbūt tāpēc, ka es nezinu, vai tas būs sods - nedzirdēt manu balsi. Varbūt tā būs balva, pēc kuras viņa tik ļoti alkst katru reizi, kad izdzird kādu vārdu pār manām lūpām.
Mani kaitina tas, kā viņa man atbild. Mani kaitina tas, kā es pavadu savu pēdējo vasaras mēnesi. Mani kaitina tas, ka es nezinu, ko darīt, nezinu, vai būšu pietiekoši spēcīga, apņēmīga, lai izdarītu to, ko nolemšu darīt. Sasodīts, šodien es nīstu sevi un viņu.