Vakar vakarā man sagribējās senatni. Man patīk lasīt, un sagadīšanās pēc es nesen no bibliotēkas biju paņēmusi 1953. gadā iespiestu grāmatu (A. Čehovs, Izlase, pirmais sējums no trim). Apsēdos pie galda, ieslēdzu galda lampu. Istabā un mājā vispār valdīja klusums, aiz atvērtā loga viegli lija lietus. Paņēmu augstākminēto grāmatu rokās. Kaut kad nesen jau teicu, ka man patiktu, ja es spētu atšķirt smaržu visam. Šī mērķa dēļ arī izdomāju pasmaržot grāmatu. Pazīstamā smarža, kuru es dēvēju par senatni. Piemīt gandrīz visām vecām lietām, visvairāk jau grāmatām un vijolēm, reizēm arī vecmāmiņām. Grāmata visās ziņās jauka. Skaists vāks, brūnas ādas apvilkts, ar reljefainu rakstu uz grāmatas muguriņas. Virsū zeltītiem burtiem rakstīts A. Čehovs, zem tā ornaments brūnajā ādā. Grāmatas lapas, vietām aplietas ar kādu šķidrumu (es teiktu, ka ar tēju, visticamāk melno), tā kā viļņojas. Tai piemīt sava aura, sava smarža. Tieši tāpēc man patīk ņemt grāmatas no bibliotēkām - tajās vienmēr ir neliela daļiņa katra lasītāja. Tā nav tikai grāmata, tā ir sava veida personību krātuve, teiksim tā.
Ārā dārd pērkons, un es nezinu, kā pateikt to, ko gribu teikt.
Lasot, nezin kāpēc bet zīmējas priekšā, viss uzrakstītais.
AtbildētDzēst