Vakar, lejot karsto, tējai domāto ūdeni virsū svaigi plūktajām piparmētru lapiņām, es sapratu, kur pazuda tā maģija, kad no rīta veicu šo darbību. Virtuve visa nesmaržos pēc piparmētrām, nekad. Taču smaržo tie baltie, biezie ūdens tvaiki, kas ceļas no krūzes. Tos vērojot un pasmaržojot es atkal varu justies kā burve.
Šorīt, atkal radot maģiju, es sāku domāt par visāda veida maģijām, tai skaitā arī to, kas, iespējams, ir starp mani un Sauli. Es sapratu, ka maģija pastāv vienmēr, tikai jāatrod pareizais leņķis, no kura skatīties, pareizā lieta, kas to izstaro. Acīmredzot, ne visiem maģija būs vienāda, vienalga, kā skatītos.
Runājot par maģiju, man liekas, ka manējai vajadzētu pazust. Man vienkārši jāsāk skatīties no cita leņķa. Vienaldzība laikam būs piemērotākais leņķis. Es vēl joprojām neesmu spējusi iejusties kļavas lapas lomā pilnībā. Es vienmēr pāreju lietus lomā, jo es vienmēr kaut kā par sevi atgādinu. Kaitina tas, ka viņam tas neko nenozīmē.
Un tā nu es te atkal sēžu, akli cerēdama tomēr kādu dienu saņemt atbildi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru