Tulpes

Noputējis viņu apbrīnojamais mājas planetārijs, ne reizi neiedarbināts, drūmi skatās caur zvaigžņu attēlojamajiem caurumiņiem. Izkrīt spuldzīte, un man nav bateriju, kas ļautu zvaigznēm nolaisties uz manas istabas sienām, radot ko līdzīgu Āfrikas naktij.

Fotolentes gabaliņi, ieslodzīti plastmasas rāmīšos, atbrīvo pavasari saules gaismā. Tulpes stāvu zem manas galvas, arī virtuvē un bēniņos. Tā tas bija senāk.

Pavasaris ir un būs. Apkārt parādās aizvien vairāk asfalta, un peļķu spulgās acis slēpjas vietās, kuras no logiem nevar redzēt. Mušas un visādi citādi kustoņi ir pamodušies un neprātīgi triecas pret loga rūtīm, cerot nonākt pie lepni spīdošās saules.

5, 4, 3, 2, 1. Es skaitu, skatos zvaigznēs un griežos ap savu asi. Tu mani nesaproti, es Tevi nedzirdu. Ja Tu atnāktu, es nezinu, vai mēs satiktos. Es neesmu tagad, es esmu tur, tulpju laukā, un uz sienas spulgo zvaigznītes.

Memorīz

Man ļoti patīk atcerēties bērnudārzu, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un kautrības varēju runāties ar savu gultas biedru par šo, to un neko. Kopīgā izģērbšanās līdz apakšveļai un mudīgā lēkšana gultās, kas, izvilktas no skapja, stāv viena otrai galā, nenoklustošā murdoņa, līdz attopies, ka esi aizmigusi. Pēc diendusas vienmēr bija launags. Nez kāpēc deguns sajūt mannā putras smaržu..

Atceros mūsu spēļu mājiņu bērnudārza pagalmā. Kā mēs tur visi skrējām un ķērām labākās mantiņas, kā spēlējām klusos telefonus..Uhh. Atceros arī ziemu, kad ārā iešana bija kaut kas ūber-īpašs. Tad mēs cēlām sniegavīrus un spēlējām hokeju.
Atceros, kā tas pats gultas biedrs vēlāk atzinās mīlestībā man un manai māsai. Tad tas nelikās ne dīvaini, ne baigi īpaši.

Strīdi bija galīgi muļķīgi. Vienu dienu mums lika sūtīt vēstules, tikām sadalīti grupās un mana labākā draudzene bija citā grupā, tāpēc es uzreiz pieņēmu, ka viņa sūtīs vēstulīti tieši man. Tikai tāpēc, ka viņa tā neizdarīja, es uz viņu briesmīgi apvainojos. Taču nākamajā dienā (ja ne pat pēc diendusas vai kādas ēdienreizes) mēs jau atkal staigājām visur kopā divatā, jautri čalojām un spēlējāmies kopā ar lellēm.
Tajā vecumā viss bija vienalga, mēs dzīvojām mirklim, nevis dienai, mēs dzīvojām paši sev. Tagad atceroties tas viss šķiet tik dīvaini! Tik daudz kas ir mainījies: uzskati, uzvedība.. Jāatzīst, ka dažas lietas nav mainījušās: strīdi vēl aizvien ir debešķīgi muļķīgi un es neesmu kļuvusi diži mazāk naiva.

Es gulēju, mēness apspīdēta.

Vakar vakarā man sagribējās senatni. Man patīk lasīt, un sagadīšanās pēc es nesen no bibliotēkas biju paņēmusi 1953. gadā iespiestu grāmatu (A. Čehovs, Izlase, pirmais sējums no trim). Apsēdos pie galda, ieslēdzu galda lampu. Istabā un mājā vispār valdīja klusums, aiz atvērtā loga viegli lija lietus. Paņēmu augstākminēto grāmatu rokās. Kaut kad nesen jau teicu, ka man patiktu, ja es spētu atšķirt smaržu visam. Šī mērķa dēļ arī izdomāju pasmaržot grāmatu. Pazīstamā smarža, kuru es dēvēju par senatni. Piemīt gandrīz visām vecām lietām, visvairāk jau grāmatām un vijolēm, reizēm arī vecmāmiņām. Grāmata visās ziņās jauka. Skaists vāks, brūnas ādas apvilkts, ar reljefainu rakstu uz grāmatas muguriņas. Virsū zeltītiem burtiem rakstīts A. Čehovs, zem tā ornaments brūnajā ādā. Grāmatas lapas, vietām aplietas ar kādu šķidrumu (es teiktu, ka ar tēju, visticamāk melno), tā kā viļņojas. Tai piemīt sava aura, sava smarža. Tieši tāpēc man patīk ņemt grāmatas no bibliotēkām - tajās vienmēr ir neliela daļiņa katra lasītāja. Tā nav tikai grāmata, tā ir sava veida personību krātuve, teiksim tā.
Ārā dārd pērkons, un es nezinu, kā pateikt to, ko gribu teikt.

Pamestā māja skan.

Šodien es daudz sapņoju. Par ceļošanu un dzīvošanu citās valstīs vasaras brīvlaikā, par turpmākiem eksperimentiem ar kameru un miglainiem rudens brīvdienu rītiem, pat par rītdienu, jo paveras daudzas iespējas, taču zinu, ka radīsies vēl.
Es sapratu, cik jauki būtu kādā no nākošajām vasarām vienkārši aizbraukt uz kādu ārzemi, mēnesi vai divus paīrēt nelielu dzīvokli vai istabiņu un brīvo mikrofonu vakaros uzstāties ar kārtējo bezjēdzīgo, lirisko, vēlams džezisko (lai cukurs tomēr nav par daudz) skaņu vijumu. No rītiem ar aizlienētu, vecu divriteni es mērotu ceļu uz tuvākajiem laukiem, lai ķertu rīta miglu skaistās bildēs, ar kurām vēlāk lepoties. Tas tā par dzīvošanu citās valstīs īsumā.
Tā kā vasara ir par tālu, un rudens nāk, kārdinādams mani ar savu krāsainību un miglas piesātinātību, es sev (un tagad arī jums) svēti apsolos doties trīs jaukos kājām-gājienos vai divriteņbraucienos kopā ar savu kameru. Maršruti izdomāti, ceļam it kā viss gatavs (jo es tomēr atradu instruktāžas disku un beidzot esmu apguvusi daudz maz Manuālo režīmu), eksperimentētājas gars arī manī ir, tā kā es domāju, ka mani atturēt var vienīgi ne-miglainība un slinkums celties. Cerēsim, ka tā nebūs.
Par rītdienu man nav daudz ko teikt. Pašlaik plānos ietilpst šaha spēlēšana kaut kur kopā ar visnotaļ neiepazīto Andri. Bet iespējas vēl ir, piemēram, plānos ir doties nošu veikala iekarojumos, lai nopirktu sev mācību literatūru klavieru pašapgūšanai.
Tā pamestā māja, kas tepat netālu ir, nebeidz mani pārsteigt. Kad biju mazāka un tur vēl dzīvoja cilvēki, viņai nokrita rietumpuses siena. Baigais būkšķis bija. Tad tai mājai rietumpusē dega šķūnis, tas bija pirms diviem gadiem, un aizdegās mājas siena un jumts, tāpēc tai atslēdza elektrību un atplēsa skārda jumtu. Tur kopš tās dienas vairs neviens nedzīvo, logiem stikli ir vai nu izsisti, vai izsprāguši ugunsgrēka laikā, vēl nesen viņai nokrita daļa no ziemeļpuses sienas. Taču šodien no tās mājas nāca tāda skaņa, kas man atgādināja ūdens vārīšanās skaņu. Kādu brīdi es viņā klausījos un baidījos. Nezinu, vai viņa vēl skan, jāiet pārbaudīt.
Šovakar biju šķūņaugšā, tur, kur vectētiņš agrāk galdniekojās, un mini-šķūnītī. Izrādās, ka tuvākajā apkārtnē arī ir skaistas, vecas lietas. Ir radusies potenciāla iespēja, ka es vēlāk varēšu pārvietoties ar divriteni, kurā ir maza daļiņa Gustava Ērenpreisa Original. Vispār tajā šķūņaugšā ir daudz jauku lietu, piemēram, 500 vatu spuldzīte (tāda liela), vēja lukturis, eļļas lampiņa (istabās lietojama), vecs koferis, kurā, iespējams, esot tēta brāļa vecie makšķerēšanas piederumi, veca skārda bļoda un Otrā pasaules kara zupas vārāmais trauks, kura vāks ir kā bļodiņa (uz tā ir mana vectētiņa iniciāļi AM).
Vēl joprojām es slīkstu viņa klusēšanas dziļumos, mēģinot saprast, kas nav labi un ko es varu lietas labā darīt. Laikam viņš man nedomā palīdzēt.

Viņi aizbrauca uz jūru, es paliku, lai sapņotu.

Kā man patīk mūsu ģimeniskās pusdienas! Šodien bija zupa, tīri garšīga, bet ar liellopu gaļu, kuru es bez aizspriedumiem lasīju ārā no zupas (tā ir, ja vēlas kļūt par semiveģetārieti, jo no gaļas pilnībā es vēl neesmu gatava atteikties). Mamma izgāja ārā pasaukt tēti un māsa augšā istabā gulēja kopā ar savu draugu, kamēr es laimīgi tukšoju savu zupas šķīvi. Tik ģimeniski, es jums teikšu.
Šorīt es pamodos un izdomāju, ka gribu apskatīties, kurā gadā tā vijole taisīta, kurai otrās stīgas uzgrieznītis zaudējis savu spēju turēties. Gads rakstīts uz baltas lapiņas: Alfrēds Mačs, 1987. gads. Noteikti viena no pēdējām mana vectētiņa taisītajām vijolēm. Šai piemīt ļoti jauka smarža, kas raksturīga gandrīz jebkurai vecai lietai. Laikam tā smaržo senatne. Tā nu es sēdēju pie viesistabas galda ar brendija glāzēm (250 ml, ražotas Čehijā) blakus, priekšā nolikts vecais, nobružātais ādas čehols ar zaļganu, rakstainu, visticamāk kokvilnas, audumu iekšpusē, tajā iestiprināti divi vijoles lociņi un uz sedziņas nolikts pleca balsts, rokās man bija vijole un es to apbrīnoju. Iedomājos sevi garā, aristokrātiskā, melnā mētelī, ar paceltu apkakli, jo ir vējains, ar šo nobružāto ādas čeholu rokās, garie mati plīvo spēcīgajās vēja brāzmās un es dungodama steidzos uz grupas mēģinājumu, kuru kavēju. Melnie ādas puszābaki skaļi klaudz pret tukšajām, naksnīgajām Rīgas ielām. Taču es zinu, ka tā nekad nebūs. Drīzāk es, pēc pāris gadiem, spēlēšu klavieres kādā antīkā restorānā Vecrīgā (Parīzē, Londonā, kādā Skotijas pilsētā..), kur vīrieši vedīs savas mīļotās bildināt.
Es nezinu, vai šeit tas jūtams, bet šodien es gremdējos atmiņās, kuras nav manējās, un skatos filmas ar Odriju Hepbernu. Ja vien es tā mācētu apburt..